Al Sudan - kuģis ceļā uz Austrāliju
Fotogrāfija uzņemta Papetē, Tahiti. Tajā redzams bijušais franču militārtransporta kuģis SS Al Sudan, kas mūs aizveda no DP nometnēm uz jauno pasauli. Mes bijām tikai maza saujiņa latviešu, pārējie bija poļi, grieķi, u.c. Kuģis atstāja Marseļas ostu, šķērsoja Atlantijas okeānu, brauca caur Panamas kanālu, šķērsoja Kluso okeānu un pēc meneša ilga brauciena mūs nogādāja Sidnejā, Australijā. No Austrālijas ar lidmašīnu devāmies uz gala mērķi Jaunzēlandē. Divreiz kuģi šūpoja stipras vētras. Vairums pasažieru slimoja ar jūras slimību. No mūsu ģimenes vienīgi vecāmāte turējās uz kājām. Pasažieri gulēja kuģa vederā, četrstāvu kajītēs, vaidēdami. Telpā nelabi oda pēc vēmekļa un pārplūdušas atejas. Un tomēr, kad to bija jāatstāj, mums vecais, labais Al Sudan pietrūka!
ID numurs: |
1036 | |||||||||||
Nosaukums: |
Al Sudan - kuģis ceļā uz Austrāliju | |||||||||||
Avots: |
Vitālijs Būcēns | |||||||||||
Vieta: |
Pinneberga (Pinneberg) | |||||||||||
Zona: |
Angļu zona | |||||||||||
Datums: |
1950. g. marts | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
||||||||||||
Apraksts: |
Kuģis ostā. | |||||||||||
Stāsts: |
Fotogrāfija uzņemta Papetē, Tahiti. Tajā redzams bijušais franču militārtransporta kuģis SS Al Sudan, kas mūs aizveda no DP nometnēm uz jauno pasauli. Mes bijām tikai maza saujiņa latviešu, pārējie bija poļi, grieķi, u.c. Kuģis atstāja Marseļas ostu, šķērsoja Atlantijas okeānu, brauca caur Panamas kanālu, šķērsoja Kluso okeānu un pēc meneša ilga brauciena mūs nogādāja Sidnejā, Australijā. No Austrālijas ar lidmašīnu devāmies uz gala mērķi Jaunzēlandē. Divreiz kuģi šūpoja stipras vētras. Vairums pasažieru slimoja ar jūras slimību. No mūsu ģimenes vienīgi vecāmāte turējās uz kājām. Pasažieri gulēja kuģa vederā, četrstāvu kajītēs, vaidēdami. Telpā nelabi oda pēc vēmekļa un pārplūdušas atejas. Un tomēr, kad to bija jāatstāj, mums vecais, labais Al Sudan pietrūka! |
|||||||||||
Avota DP vēsture : |
Vitālijs Būcēns. Šis stāsts balstās galvenokārt uz manas tantes Mirdzas Būcēnas stāstītā, kā arī manām atmiņām. Mūsu ģimene 1944. gada beigās sastāvēja no vecāsmātes Līnas Būcēnas, tēva māsas Mirdzas Būcēnas, mātes Veras Būcēnas un trīs bērniem – Daumanta Būcēna, Vitālija Būcēna un Dzidras Rošānes (mātes māsas meita, kas uzturējās pie mums laukos - Brocenos, un frontes maiņas dēļ vairs netika atpakaļ pie saviem vecākiem). <br>Mūsu bēgļu gaitu pirmsakums meklējams 1940. gada decembrī, kad čeka apcietināja manu vectēvu Teodoru Būcēnu viņa mājā Âgenskalnā un manu tēvu Pauli Būcēnu Krustpilī. Teodors Būcēns bija pensionēts valsts ierēdnis un pareizticīgo garīdznieks, kamēr mans tēvs strādāja par miertiesnesi. Abi bija aktīvi pareizticīgo baznīcā un draudzējās ar krievu monarhistiem. Tas bija viņu lielākais “grēks”. <br>Kad Sarkanarmija nāca atpakaļ 1944. gadā, mēs devāmies begļu gaitās, lai glābtu dzīvību. Mani aizvaino vārds “emigranti”, ko šodien bieži lieto Latvijas prese, runājot par bēgļiem no Sarkanarmijas un čekas. Mes nebijām emigranti un mēs “neaizskrējām līdzi vāciešiem”. Citur nebija kur mukt, jo mēs – tāpat kā vairums latviešu tajā laikā – uzskatījām krievus kā to sliktāko starp diviem ļaunumiem. Mēs sevi uzskatījām par politiskiem bēgļiem un tādi arī bijām. <br>Mēs ieradāmies Dancigā ar kuģi no Liepājas 1944. gada decembrī. No Dancigas mūs ar vilcienu aizveda uz kādu nometni Brandenburgā. Pēc mēneša mēs aizbraucām uz Rathenow. Karš vēl nebija beidzies un vienīgiem darba spējīgiem pieaugušajiem mūsu ģimene – Verai un Mirdzai – bija jāstrādā munīcijas fabrikā. Tad šī nometne tika likvidēta un Folksšturms mūs izdzina ārā un dzina kājām uz kādu citu nometni. Viņi apgājās ar mums kā ar gūstekņiem. Mēs nolēmām mukt prom. Vienu dienu, agri no rīta, mēs izlīdām no nometnes, kur bijām pavadījuši nakti un ielīdām kādā pļavā. Folksšturms mūs nepamanīja un visu cilvēku baru aizdzina projām – bez mums. <br>Kad apkārt bija drošs, mēs sākām kājām virzīties uz Elbas pusi. Mēs bijām utu apsēsti un zagām kartupeļus iztikai. Pie Elbas bija vesela cilvēku jūra, kas bija sapulcējušies, lai tiktu tālāk prom no krieviem. Mēs tur salasījāmies kādi 20 latvieši, kas pārsvarā nerunāja vāciski. Tante Mirdza skaidroja kādam vācu ģenerālim, kas organizēja vācu atkāpšanos, ka mēs neesam vācieši, ka mēs nevaram palikt un ka mums jātiek pāri. Pēc sazināšanās ar amerikāņiem otrā pusē, mums deva atļauju iet pāri upei. Tilts bija saspridzināts, bet pāri bija pārliktas divas plankas ar virvēm katrā pusē. Pa šo laipu mēs pārgājām uz Tangermuende. <br>Otrā Elbas pusē mums iedeva ēst, bet tad atkal sadzina kādā nometnē, turpat netālu, un nākamajā dienā paziņoja, ka krievi nāks mūs skatīties. Mēs nolēmām, ka nevaram palikt. Agri no rīta mēs izlīdām pa caurumu žogā un izgājām uz lielceļa. Tur laimējās satikt vācieti ar zirgu un ratiem, kas mūs pret zelta gredzenu aizveda uz nākamo pilsetu, Stendahl, kur mēs atkal satikām grupiņu latviešu. Kādu laiku slapstījāmies pa mežu un zagam ko ēst. <br>Pec tam nokļuvām Altgargē, kur apstākļi jau uzlabojās. Amerikāņi iedeva pārtiku. Altgargē mēs nodzīvojām nepilnu gadu. Izcelās masalu epidēmija. Tad pie mums atbrauca tēva otra māsa, Lidija Maulica, ar viena vācieša ratiem, kuru bija izdevies piekukuļot. Mēs atstājām nometni bez atļaujas un aizbraucām viņai līdz uz Detmoldu. <br>Pec Detmoldas mēs nokļuvām Pinebergā – ja nemaldos 1947. gada sākumā. Tur no bada vairs necietām. Pinebergā nodzīvojām visilgāk, līdz 1950. gada janvārim, kad izceļojām uz Jaunzēlandi. Jaunzēlandē jau no seniem laikiem dzīvoja Lidijas Maulicas vīra māsa. Maulici aizbrauca uz Jaunzēlandi 1948. gadā un pēc tam izsauca mūs. <br> | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 433 pixels, 163 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
