Vircburgas jauktais koris
Vircburgas "Centra" DP nometnes jauktais koris 1945. gada 18. novembra svētku aktā.
ID numurs: |
1083 | |||||||||||
Nosaukums: |
Vircburgas jauktais koris | |||||||||||
Avots: |
Lonija Bandere | |||||||||||
Vieta: |
Vircburga (Würzburg) | |||||||||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||||||||
Datums: |
1945. gada 18. novembris | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
Vidū māksliniece Lilija Štengele un diriģents Pēteris Banders. Koristi: Elza Lamba, A. Freide, I. Kanaviņa, E. Silkalna, Gulbe, V. Varslavāne, I. Zālīte, I. Bembere, A. Strīķe, E. Rocēna, Z. Pīlmane, J Būda, Pāpe, M. Bērziņš, A. Bruniņš, M. Kalniņš, J. Polis, A. Vanags, Jurjāns, P. Austriņš, Purviņš, V. Ozoliņš, A. Indriksons, J. Petzālis, H. Cīrulis, A. Grīva un D. Lamba. | |||||||||||
Apraksts: |
Koris tautas tērpos stāv uz skatuves, dekorācijas ar Latviešu karogu un Latvijas ģērboni | |||||||||||
Stāsts: |
Vircburgas "Centra" DP nometnes jauktais koris 1945. gada 18. novembra svētku aktā. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Lonijas Banderes atmiņas no Ventspils ostas līdz Vircburgas DP nometnei. Izbraucām no Latvijas 1944. gada oktobrī, kopā ar latviešu leģionāriem, kas bija novietoti Tinģeres muižā, Kurzemē un tika sūtīti uz Austrumvciju ierakumu rakšanai un militārai apmācīšanai. No Ventspils ostas, kuģa brauciens bija ļoti nedrošs, jo Padomju Savienības bumbvedēji nepārtraukti uzbruka kuģiem. Laimīgi nonācām Vācijas ostā un tālāk Posenes pilsētā (tagad Poznan, Polijā), kur mūsu ģimenes galva kapteinis Pēteris Banders atgriezās pie saviem leģionāriem un es ar savu divarpus gadu veco meitiņu Birutu apmetāmies pie manas māsas un svaiņa, kuŗi tur jau bija ieradušies agrāk. Tur tad arī mēs sagaidījām Ziemassvētkus un 1945. gadu. Svainis Dr. H. Lecmanis cītīgi sekoja ziņām par kaŗa darbību un frontes stāvokli. Frontei tuvojoties viņš nolēma, ka tur vairs nav droši, bet viņš nevarēja atstāt slimnīcu, tāpēc veda māsu ar viņas diviem maziem puikām un mani ar Birutu uz staciju tālākam ceļam uz rietumiem. Stacijā vilcienu gaidot un mūs izvadot, skaļruņi paziņoja, lai visi, kas vien var, steidzīgi dodas uz dienvidiem. Tā arī Dr. H. Lecmanis varēja, nesagatavojies, tikai ar to, kas mugurā, braukt ar mums un savu ģimeni uz Saksiju, pie sava kolēģa un drauga ģimenes Čadrasā. Domājām, ka esam drošībā un svainis sāka tur strādāt tuberkulozes slimnīcā. Lielās Amerikas bumbvedēji nepārtraukti lidoja pārī mājas jumtiem, bieži bija jāpavada laiks, šķietamā drošībā mājas pagrabā. Ar kaŗa beigām drusku uzelpojām , līdz 1945. gada jūnijā uzzinājām, ka Tīringena un Saksija tiek atdotas Padomju Savienībai. Mēs atkal, ar vienu koferi rokā, sākām doties uz rietumiem. Laimējās atrast laivu, kas mūs pārcēla pāri upei, pēc 20 km soļošanas salīgām vedēju, kas mums palīdzēja, pēc tam atkal bija jāsoļo, tā tas turpinājās vairākus mēnešus, kamēr nonācām Grotas pilsētiņā, kur jau bija salasījies pulciņš latviešu. Otrā rītā latviešus un citus bēgļus iesēdināja vilcienā un veda, uz kurieni nezinājām, tikai cerējām, ka ne atpakaļ uz austrumiem. Kad vilciens apstājās lai uzņemtu ūdeni, domāju, vai lekt ārā un bēgt. Tomēr laimīgi nonācām amerikāņu zonā – Vildflekenā. Tur mūs novietoja jaunās nesabumbotās barakās kopā ar dažādu tautību bēgļiem. No turienes bēgļi, ieskaitot latvieši, tika izvietoti nometnēs pēc tautībām. Baumas bija, ka latviešiem nozīmētā nometne Vircburgā ir stipri sabumbota (patiesībā tik slikti nebija) un tāpēc ārsti atteicās tur braukt un palika strādājot Vildflekenā. 1945. gada rudenī mūs tomēr pārcēla uz Vircburgu, kur bija trīs latviešu DP nometnes. Divas mazākas nometnes „Ziemeļu” un „Epp ielas” un lielā „Centra” nometne, kuŗ mitinājās ap 4000 latviešu bēgļi. Pati iekšpilsēta bija smagi nopostīta, bet apkārtne un kazarmas, kas bija mazāk cietušas bija salabotas dzīvošanai. Rajona daba bija skaista, augsti vīna kalni, kur pa vidu tecēja zivīm bagātā Mainas upe. Nometņu sabiedriskā dzīve ātri izveidojās visās nozarēs, skolās, baznīcās, teātros, koros, skautos, gaidās u.t.t. Mans laulātais draugs, Birutas tēvs, Pēteris Banders atgriezās no gūsta, kad mēs vēl dzīvojām „Ziemeļu” nometnē. Drīz vien lielās „Centra” nometnes koŗa pārstāvis Vilis Osītis aicināja Pēteri uzņemties „Centra” nometnes jauktā kora diriģenta pienākumus. Viņš to ar lielāko prieku uzņēmās un pildīja piecus gadus, korim sniedzot koncertus nometnē, apkārtnē un novada Dziesmu svētkos. 1950. gadā, tāpat kā visi citi latviešu dīpīši meklējot sev paliekošu dzīves vietu, mēs pēc 11 dienu garā ceļojuma ar kuģi nonācām Òujorkā, Amerikā. Sākām jaunu dzīvi Detroitas pilsētā, Mičigānā. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
J. Kreilis. | |||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
1278 x 1002 pixels, 105 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
