ACCU nometnes pagalmā
ID numurs: |
1143 | |||||||||||
Nosaukums: |
ACCU nometnes pagalmā | |||||||||||
Avots: |
Biruta Ozols | |||||||||||
Vieta: |
Hannovere (Hannover) | |||||||||||
Zona: |
Angļu zona | |||||||||||
Datums: |
1946. g. vasara | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
No kr.: „velfēr” virsnieks (dānis), māsiņa (holandiete), komandants (beļģis) ACCU pagalmā | |||||||||||
Apraksts: |
Divi vīrieši un sieviete formas tērpos. | |||||||||||
Stāsts: |
||||||||||||
Avota DP vēsture : |
Hannoverē, ACCU nometnē vāciešiem kādreiz bija akumulatoru fabrika un tur bija dzīvojuši strādnieki. Pēc kara šī vieta nonāca Angļu zonā un tajā ierīkoja baltiešu DP nometni. Mana ģimene bija mans tēvs Richards Pops, māte Amālija Pops un es pati Biruta Pops. Tajā laikā man bija 18 gadi. Kara beigās bijām Meklenburgā un krievi mūs tur panāca. Man bija dokumentos ieraksts, ka esmu Berlīnes iedzīvotāja. No mūsu saimniecības Meklenburgā veda pārtiku uz krievu zonu Berlīnē. Sarunājām, ka starp kastēm es arī aizbraucu uz Berlīni. Berlīnē bija bads un rietumu zonās nelaida. Tomēr tiku ārā no krievu zonas pie paziņām un Angļu zonā atradu baltiešu nometni. Bija grūti sazināties ar vecākiem, kuri bija palikuši Meklenburgā, beidzot viņi arī uz savu roku bija tikuši līdz Berlīnei un mēs satikāmies. Baltiešus izveda no Berlīnes ar smagajām mašīnām cauri krievu zonai ar aplamiem papīriem kā Holandes žīdus. Pie vešanas mums pieteica: ja pa ceļam dziedāsiet “Dievs svētī Latviju”, tad mēs turpat jūs atstāsim. Varēja sanākt starptautisks skandāls, ja uzzinātu, ka tiek pārvesti baltieši. Tad 1945. gada oktobrī nonācām ACCU nometnē. Dzīve DP nometnē bija ļoti aktīva. Tam bija vairāki iemesli. Normālam cilvēkam ir ļoti grūti dzīvot bezdarbībā. UNRRA arī saprata, ka bezdarbībā cilvēki var iekļūt nepatikšanās, tāpēc atbalstīja jebkādu darbību. Nometnē bija kurpnieku darbnīcas, šuvējas, frizieri. Daļa strādāja virtuvē. Vieninieki parasti ņēma gatavu ēdienu. Ģimenes varēja saņemt „sauso devu” un gatavot pašas. Ik pa brīdim pienāca palīdzība no Amerikas, to vajadzēja izdalīt. Tur visur nodarbināja cilvēkus. Par gadījuma darbiem visbiežāk maksāja cigaretēs, varēja nopelnīt arī papildporcijas. Par pilna laika darbu maksāja algu. Arī sabiedriskā dzīve bija ļoti aktīva. Bija daiļamatnieki, koris. Lielajās nometnēs izdeva grāmatas. Viesizrādēs pa nometnēm brauca apkārt teātris. Uzturs bija pietiekams, bet pliekans. Cilvēki visādi mēģināja to papildināt. Mainīja no vāciešiem pret drēbēm. Citi brauca apkārt pa Vāciju un spekulēja. Lībekā uzpirka siļķes un pārdeva tās tālāk citās nometnēs. To gan nebija brīv darīt. Vācieši uzmanīja vilcienus. 1948. gada aprīlī mēs devāmies uz Angliju. Tēvam bija divas prioritātes. Pirmā – tikt ārā no Vācijas. Otrā – tikt projām no Eiropas. Toreiz visātrāk varēja tikt projām ar divām programmām. Viena bija jaunām sievietēm, kuras apmācīja par māsiņām. Otra neprecētiem vieniniekiem vīriešiem lauku darbiem un darbam raktuvēs. Šos vīriešus nometināja īpašās nometnēs. Pēc tam šīm nometnēm pieņēma apkalpojošo personālu. Tēvs Hanoverā strādāja darbā, ko mūsdienās varētu saukt par „public relations” un tad viņu pieņēma līdzīgā darbā ogļraču nometnē Skotijā. Māte tur strādāja virtuvē. Es paliku Londonā un tad dabūju darbu fabrikas strādnieku nometnes birojā. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
700 x 520 pixels, 64 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
