Baireitas pamatskolas absolventi
Baireitas pamatskolas absolventi.
ID numurs: |
1742 | |||||||||||
Nosaukums: |
Baireitas pamatskolas absolventi | |||||||||||
Avots: |
Olģerts Kubuliņš | |||||||||||
Vieta: |
Baireita (Bayreuth) | |||||||||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||||||||
Datums: |
1949. gada jūnijā | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
No kr. aizmugurē: Olģerts Kubuliņš, Vija Velītis, Laimonis Krūmiņš. Skolotaji no kr.: Ratnieks, Ozoliņa, Rungulis, ?. | |||||||||||
Apraksts: |
Divi vīrieši un divas sievietes sēž aiz galda. Aiz viņiem stāv trīs jaunieši. | |||||||||||
Stāsts: |
Baireitas pamatskolas absolventi. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Kara beigas, 1945. gada 8. maiju sagaidījām mazā vācu pilsētiņā Hartenstein pie Zwickau, kur visa ģimene strādāja kara rūpniecībā. Mēs ar brāli bijām 12 gadus veci, un tad jau bija jāiet darbā. Amerikāņu kara vienības tur ienāca tikai pāris dienu pirms kara beigām. Kad tanki ar karavīriem gāja cauri pilsētiņai, tad mēs ieraudzījām pirmo reizi dzīvē nēģerus. Vecākie puikas gribēja iestastīt, ka bijuši ar gredzeniem degunos. Vēlāk dzīvē redzējām, ka tie bija tikai stāsti no džungļu grāmatām. Kad dabujām zināt, ka sabiedrotie ir nosprauduši zonas, un krievi ieņems apgabalus, kur dzīvojām, bija jābēg. Nekāda transporta nebija, tēvs vienu nakti “aizņēmās” no vāciešiem mazos ratiņus. Sakrāmējām savas mantiņas un kājām devāmies ceļā, lai aizbēgtu no krieviem. Pēc labas nedēļas, dūšīgi soļojot, sasniedzam Baireitu. Cik tagad atceros mūsu ceļi veda cauri Zwickau, Bamberg uz Bayreuth. Baireitā vispirms apmetāmies vienā lielā bēgļu nometnē, kur pārsvarā bija poļi. Pēc kāda mēneša nodibināja baltiešu nometni bijušajā trako namā Vendelhofenē. Ģimenēm ar maziem bērniem bija katram sava istaba. Ģimenēm ar lieliem bērniem un pieaugušajiem bija jādzīvo vairakām vienā istabā. Mēs dzīvojām 2 ģimenes vienā istabā, kas bija pārdalīta ar segām. Ēdām kopvirtuvē, lielāko daļu deva zupas un putras. Vēlāk, kad pārgāja uz sausajām devām, tad jau ēdienreizes katra ģimene gatavoja atsevišķi. Katrā “dzīvoklī” iemūrēja mazu ar malku kurināmu plītiņu, kas kalpoja arī siltumam. Sākās nometnes dzīve. Par nometnes komandantu bija Bruno (?) Albats. Visiem nometnes iemītniekiem bija savi pienākumi. Mans tēvs strādāja nometnes policijā. Māte strādāja nometnes virtuvē. Šodien nevaru pateikt, cik nometnē bija latviešu. Pēc atmiņas liekas, ka bija daudz, pēc latviešu skaita nāca lietuvieši un maza saujiņa igauņu. Tika dibinatas sporta vienības: voleja, basketbola, galda tenisa. Sestdienas vakaros bija ballītes, bet mūs, skolniekus, tur nelaida iekšā. Jauniešiem bija arī telpas, kur vakaros un nedēļas nogalēs varejām pavadīt laiku runājot ar meitenēm un spēlējot galda tenisu. Mūsu tēvs tad smēķēja, un pirmo gadu ar cigaretēm bija ļoti bēdīgi, tapēc pēc skolas mēs ar brāli gājām amerikāņu karavīru nometnes rajonā lasīt cigarešu galus (končikus). Kad nodibinājās pamatskola par skolas pārzini bija Rungulis, latviešu valodu pasniedza Ozoliņa kundze, matemātiku Karps, ticības mācību Ratnieks. Pārējos skolotājus neatceros. Skola nemaz neatšķīrās no Latvijas skolas, jo bija tie paši Latvijas skolmeistari ar stingru disciplīnu un stingriem dzīves principiem. Bayreuth bija Richarda Vāgnera dzimšanas vieta, tur atradās Richarda Vāgnera Operas nams. Latviešiem tur notika daudz koncerti un izrādes, kad viesojās latviešu mākslinieki, kuri bija pēc kara palikuši Vācijā. Laikam 1947.gadā Baireitā arī notika dziesmu svētki. Mums bērniem, jeb var arī teikt jauniešiem dzīve bija interesanta. Mēs īsti nesapratām, ko mūsu vecāki ir zaudējuši un cietuši. Kaut gan kara laikā un tulīt pēc kara mēs visi daudz cietām. Nevienu vien vakaru aizgājām gulēt ar asarām un sāpēm. Kad nebija skolas, braucām izbraukumos, ekskursijās, ar skautiem gājām nometņot un pārgājienos un arī darījām visādas “blēņas.” 1948. gadā sākās izceļošana un 1949. gada beigās Camp Mack nometni slēdza un visus bēgļus pārvietoja uz citām nometnēm. Mūsu ģimenei bija lemts pārcelties uz Memmingenu un pēc tam uz Ameriku. Rietumu pasaulē esmu saticis šādus Baireitiesus: Treigutu ģimeni, Laimoni Krūmiņu, Anniņu Šmits, Vilmāru Strautiņu, skolas parzini Runguli Juri?, Gvīdo Zvīgzni, Vimbu Austrālijā, Intu Granbergu, Juri un Ilzi Puliņus. Ir pagajuši 55 gadi kopš atstājām Baireitu, daudz kas ir aizmirsts, bet apmēram šādas ir manas atmiņas. Olgerts Kubuliņš. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
Nav zināms | |||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 463 pixels, 45 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
