Gaidas un guntiņas
ID numurs: |
1853 | |||||||||||
Nosaukums: |
Gaidas un guntiņas | |||||||||||
Avots: |
Astrīda Jansone | |||||||||||
Vieta: |
Bernsene (Börnsen) | |||||||||||
Zona: |
Angļu zona | |||||||||||
Datums: |
||||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
||||||||||||
Apraksts: |
Meiteņu grupiņa. | |||||||||||
Stāsts: |
||||||||||||
Avota DP vēsture : |
1944. gada 5. oktobrī devāmies projām no Rīgas. Ģimenē bijām mamma Ella Riekstiņa, papus Pēteris Riekstiņš un septiņi bērni: Vija, Ojārs, Astrīda, Mundrīte, Daila, Brigita un Lilita. Ar pēdējo kuģi no Rīgas tikām līdz Dancigai. Man 1944. gadā bija 14 gadi. Sākumā nemaz nebijām paredzējuši braukt ar kuģi uz Vāciju. Māju Dolē nobumboja krievi, bombardēdami Spilvi. Rīgā apmetāmies pie krusttēva. Paši nekādas bēgšanas iespējas nemeklējām, bet pēkšņi ieradās divi leģionāri un teica, ka divu stundu laikā mums jābūt gataviem. Ar aizbraukšanu nemaz nebijām rēķinājušies, bet laikam jau tā bija lemts, jo pēc 14. jūnija paziņas teica tēvam, ka esam nākamajā satrakstā. No Dancigas tālāk braucām ar vilcienu līdz Hamburgai un tad ar vilcienu atkal tālāk apmēram 30 km līdz Bernsenai. Tur nometnē tad bija kādi 100 cilvēki. Palikām Bernsenā līdz kara beigām, bet 1947. gadā mūs pārcēla uz Saules nometni Gēsthahtā. Kad sākās izceļošana, tad īsāku laiku bijām Špakenbergā, Ventorfā, Lībekā un atpakaļ Špakenbergā. Mums lielās ģimenes dēļ bija grūti dabūt galvotājus jeb sponsorus. Jaunākajai māsai bija tikai 7 gadi. Luterāņu „velfēr” organizācija bija mūsu sponsori un tikām projām. Cilvēki, kuri mūs uzņēma bija gaidījuši ģimeni ar sešiem puišiem, bet sagaidīja sešus skuķus. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 464 pixels, 113 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
