Skauti un gaidas
Bolderājas 41. skautu un Bolderājas 53. gaidu vienības.
ID numurs: |
2697 | |||||||||||
Nosaukums: |
Skauti un gaidas | |||||||||||
Avots: |
Juris Orle | |||||||||||
Vieta: |
Neištate (Neustadt) | |||||||||||
Zona: |
Angļu zona | |||||||||||
Datums: |
1946. gadā. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
||||||||||||
Apraksts: |
Grupa zēni un meitenes formas tērpos | |||||||||||
Stāsts: |
Bolderājas 41. skautu un Bolderājas 53. gaidu vienības. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Es, Juris Orle, ar māti un māsu Ritu atstājām Rīgu 1944. gada 29. septembrī ar vācu kuģi Rioo. Iebraucām Ventspilī 30. septembrī un apmetāmies pie draugiem Zūru pagastā (17 km no Ventspils). Tā kā tēvs bija Rīgas ostas locis, viņam bija jāpaliek lai izvadītu pēdējo kuģu konvoju 10. oktobrī. Konvojs piestājās Ventspils ostā 11. oktobrī un pārejā ģimene pievienojās tēvam, lai brauktu ar kuģi Pillau uz Vāciju. Koenigsbergā, tagadējā Kaļingradā, iebraucām 13. oktobrī. Ar vilcienu Latvijas bēgļus nosūtīja uz Gdiņu, toreizējo Gotenhafenu, bet dažas dienas vēlāk uz nometni Ščakovā, Dienvidpolijā. Tur mums 25. oktobri pateica, lai braucam kur gribam. Tēvs devās atpakaļ uz Gdiņu, kur viņš kļuva par kapteini uz vācu kuģa Spyker II, kas veda kaŗa materiālus uz Liepāju. Ģimene viņam Gdiņā nevarēja pievienoties, jo tur bēgļiem vairs neļāva uzturēties. Māte, māsa un es devāmies līdzi kādai paziņai uz Eichenbrucku (tagad Wagrowiec) okupētā Polijā, netālu no Pozenes (tagad Poznan). Mūsu paziņas māsa tur dzīvoja kopš repartīcijas 1939. gadā. Pilsētiņā bija daudz Latvijas vācieši, kas mūs ļoti laipni uzņēma un palīdzēja, ļoti labprāt runāja latviski, izņemot jaunās paaudzes lielāko daļu, kas latviski vairs neprata, vai arī negribēja runāt. Eichenbruku mums ar lielu steigu bija jāatstāj 1945. gada 20. janvārī, jo strauji tuvojās Sarkanā armija. Braucām atkal līdzi mūsu paziņai, tikai šoreiz tikai pie viņas brāļa, kas bija apmeties Nassenheides ciemā netālu no Bērlīnes. Šeit sāku apmeklēt vācu pamatskolu. Nassenheidē nodzīvojām līdz 1945. gada 22. aprīlim, kad atkal bija jābēg no komunistiem. Šoreiz ar vilcienu braucām uz Neištati (Neustadt, Schleswig Holstein), jo tur bija tēva kuģis. Te 3. maijā ienāca angļu kaŗaspēks. Šajā pašā dienā līcī pie ostas sabiedroto lidmašīnas nogremdēja divus lielus pasažieru kuģus – Cap Arcona un Deutschland un preču kuģi Thielbeck, nogalinot ap 7500 evakuētos koncentrācijas nometņu iemītniekus, to starpā arī nezināmu skaitu latviešus. Izglābās tikai nedaudzi. Starp dzīvajiem bija arī sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. Dažas dienas pirms Jāniem latvieši saņēma angļu militārās pārvaldes pavēli pārcelties uz bijušās zemūdeņu skolas kazarmām Neištatē, kur tolaik mita gandrīz visu Eiropas valstu bēgļi un bijušie kaŗā gūstekņi ( baltieši, itāļi, jugoslāvi, bet visvairāk poļi). Latvieši bija tikai kādi 300, bet starp mums bija ap 60 Latvijas Universitātes mācības spēki. Nometnē skolotāja Martiņa Gaides vadībā nodibinājās pamatskola un ģimnāzija, darbojās skautu un gaidu vienības, koris komponista Helmūta Pavasara vadībā, dažādi kursi, priekšlasījumi, utt. Sparīgā garīgā dzīve ap sīka, kad nodibinājās Baltijas Universitāte, sākumā Hamburgā, tad Pinnebergā un bijušie profesori ar ģimenēm aizbrauca. Neištatē pabeidzu pamatskolu un iesāku mācības ģimnāzijā. Mūsu ģimenei pienāca Jurģi 1947. gada 4. maijā, kad ģimene pārcēlās uz Flensburgu, pilsētu pie Dānijas robežas, jo tēvs sāka strādāt par skolotāju DP jūras skolā. Flensburgas latviešu Kārļa skalbes ģimnāziju slēdza 1948. gada 17. novembrī un lielākā skolnieku daļa, izglītību turpināja, sākot ar 19. novembri, Pinnebergas latviešu ģimnāzijā. Te beidzu 2. ģimnāzijas klasi. Pinnebergas ģimnāziju 1949. gada maijā slēdza un izglītību vajadzēja turpināt apvienotā latviešu, lietuviešu un poļu ģimnāzijā Neištatē. Te beidzu ģimnāzijas 3. klasi. Šo skolu slēdza 1950. gada aprīlī. IRO iestādes uzaicināja skolniekus mācīties vācu valodu, lai sagatavotos turpināt izglītību vācu ģimnāzijās. 1950. gada janvārī slēdza arī DP jūras skolu Flensburgā un mūsu ģimeni pārcēla uz Eitīnes (Eutin) nometnes kazarmām. Vācu ģimnāzijas sagatavošanas skolu, sākot ar 1950. gada pavasari apmeklēju kopā ar apmēram 60 latviešiem un mazāku skaitu lietuviešu, igauņu un poļu skolniekiem. Oktobrī šī skola, kas manā gadījumā atbilda latviešu ģimnāzijas 4. klasei, izbeidza darbību ar iespēju pāriet uz vācu ģimnāziju. Tā kā tuvojās laiks atstāt Vāciju, seši skolnieki, palīdzot bijušajiem latviešu ģimnāzijas skolotājiem, gatavojāmies pārbaudījumiem, lai kā eksterni beigtu latviešu ģimnāzijas kursu pie Latviešu Centrālās Komitejas Izglītības nozares eksterņu pārbaudījumu komitejas Hamburgā. Tā 1951. gada 13. februārī saņēmu gatavības apliecību par pilna ģimnāzijas kursa beigšanu. No Eitīnes mūsu ģimeni pārcēla atpakaļ uz Neištati, mūsu pašu pirmo DP nometni. Pēc ģimnāzijas kursa beigšanas sāku strādāt par skolotāju nometnes latviešu papildskolā, jo latviešu bērni jau tolaik mācījās vācu skolās. 1951. gada augustā arī mūsu ģimene saņēma paziņojumu, ka beidzot arī mēs varam ierasties izceļošanas nometnē Ventorfā pie Hamburgas un pēc tam Gronā pie Brēmenes, lai 28. augustā dotos kuģī General Stewart uz ASV, Òujorku, kur iebraucām 7. septembrī. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
Nezinams | |||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 490 pixels, 62 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
