Dīpīšiem no angļu zonas, kas izceļoja uz ASV bija jāpavada pārbaudes laiks Ventorfas caurbraukšanas nometnē. Šeit pārbaudīja veselību, politisko nostāju un galvojuma pareizību. Parasti pārbaude prasīja trīs līdz sešas nedēļas dzīvošanu Ventorfas nometnē. Laimīgie pēc tam tika pārcelti uz Gronas nometni pie Brēmenhafenas lai gaidītu savu reizi kāpt uz kuģa. Noraidītie tika nosūtīti atpakaļ uz oriģinālu DP nometni.
Es nezinu kāpēc, bet 1950. gada maijā Zariņu ģimene no Zengvardenes DP nometnes tika pārcelti uz Ventorfu kā nometnes pamat iemītnieki. Mēs tur nodzīvojām līdz 1951. gada maijam, kad bija mūsu iespēja izceļot uz ASV.
Man kā 17 gadu vecam zēnam šis gads bija prieka, piedzīvojumu un bez atbildības pilns gads. Rokas naudu pelnīju pārdodams latviešu avīzi „Latvija” un par atlīdzinājumu izpildīju caurbraucēju nozīmētos apsardzes uzdevumus. Nometnes kino varēju skatīties par brīvu, jo brālis to izrādīja. Par ballītēm, kas bija katru nedēļu, gan bija jāmaksā.
Vispatīkamākais tomēr bija, ka jaunas meitenes ar kuŗām iepazinos ieradās un drīz aizbrauca, jo septiņpadsmit gadu vecumā man nekādi noteikti nākotnes dzīves plāni nebija.
Liktenis tomēr ar mums spēlējās. 1950. gada novembrī iepazinos ar Ināru Blankenburģi, bet viņas mamma Inārai neatļāva iet ar zēniem divatā. Silva Pankare dzīvoja tai pašā istabā un bija mūsu uzraudze. Janvārī, kad Ināra izceļoja uz ASV, mēs ar Silvu turpinājām draudzību. Tomē 1951. gada 25. maijā bija jāšķiras, jo bija pienākusi mana reize braukt uz Ameriku. Nekad nedomājām, ka kādreiz tiksimies, jo es braucu uz Detroitu un Silva uz Òebrasku.
Atkal liktenīgi, 1951. gada augustā Silvas ģimene pārcēlās pie radiem Detroitā un 1956. gada mēs noslēdzām mūža saites. 2006. gadā atskatījāmies uz 50 laulības gadiem.