Ceļā uz Austrāliju.
Staburaga 1. skautu vienības dižskauti no Mēzenes DP nometnes atvadās no sava vienības priekšnieka vadītāja J. Medenieka pirms viņa izceļošanas uz Austrāliju.
ID numurs: |
3302 | |||||||||||
Nosaukums: |
Ceļā uz Austrāliju. | |||||||||||
Avots: |
Indriķis Kaņeps | |||||||||||
Vieta: |
Lībeka (Lübeck) | |||||||||||
Zona: |
Angļu zona | |||||||||||
Datums: |
1948. gada 6. novembrī. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
Arnis Abermanis, Rolands Neijs, vadītājs Jūlijs Medenieks, vadītājs Bunķis, Indriķis Kaņeps, Edvards Abermanis un Līvis Dzelve. | |||||||||||
Apraksts: |
Grupa pusaudzi, vidū vīritis skautu formā. | |||||||||||
Stāsts: |
Staburaga 1. skautu vienības dižskauti no Mēzenes DP nometnes atvadās no sava vienības priekšnieka vadītāja J. Medenieka pirms viņa izceļošanas uz Austrāliju. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Indriķis M. Kaņeps atcerās: Pēdējo vasaru un rudeni Latvijā Kaņepu ģimene (tēvs Heinrichs, māte Ella, dēli Indriķis un Ansis un meita Daina, kā arī mātes māte Lavīze Lauberta, kas 1947. gadā atgriezās viena pati uz Latviju) pavadīja turīgā Kurzemes saimniecībā, Skrundas Sterķos, kas bija piešķirti kādam attālākam radiniekam. Pēc kulšanas talkas devāmies uz Liepāju pie tēva brāļa un 11. oktobrī visi tikām uz holandiešu kuģa „Ses Dyk”, kas veda ievainotos un bēgļus uz Vāciju. Nākošā dienā ieradāmies Gotenhāfenā, kur mūs sasēdināja pulmaņa vagonos, kuros mūs piecas dienas vadāja pa Vāciju un uz atutošanu Polijā. Pēc vienas nedēļas briesmīgajā Lērtes (pie Magdeburgas) caurlaides nometnē devāmies uz Šverīnu, kur tēvs dabūja darbu dzelzceļu virsvaldē. 1945. gada aprīlī pārdzīvojām Šverīnas bumbošanu un daudzos zemlidotāju uzbrukumus. Kad kļuva zināms, ka padomju armija sasniegusi Neustrelitzu, pametām visu un, stumdami velosipēdu, kas bija apkrauts nedaudzām mantām un kartupeļu silīti, kurā gulēja ļoti slimā māšele Daina, kājām devāmies Libekas virzienā. Pēc sešiem kilometriem mūs uzņēma vācu armijas mašīna, un pēc divu dienu zemlidotāju apdraudēta brauciena mums lika izkāpt Carpenes ciemā 12 km aiz Libekas, jo angļi esot par tuvu. Turpat 3. maijā sagaidījām angļu tankus un kara beigas. Carpenē nodzīvojām gadu kādā mazā viesnīcā. Es gāju ciema skolā un iemācījos nevainojamu vācu valodu. Kad tika likvidēta Latviešu kopapgāde „Cafe Junge” Libekā, kas veselu gadu daudziem latviešiem bija devusi iespēju dzīvot privāti, arī mēs 1946. gada jūlijā ievācāmies DP nometnē „Gauja” jeb „Am Stau” pie Trāves līča Libekas tuvumā, tad tikām pārcelti uz nometni „Breitling”, kas atradās tikai 1 km no Krievu zonas robežas, bet pirms Ziemsvētkiem no sapuvušām barakām tikām vācu dzīvokļu namos „Waldersee” nometnē. Pēc pāris gadiem visus dīpīšus sakoncentrēja Mēzenes un Artilērijas kazarmēs. Bērni gāja pamatskolā Mēzenes kazarmēs. Es biju iestājies skautos jau Breitlingā un uzdienēju par kopnieku. Mana māte bija gaidu vadītāja. Divus gadus UNRRA un IRO mēģināja piespiest dīpīšus atgriezties uz „atbrīvoto” dzimteni, turot mūs pusbadā, bet, pateicoties spekulantiem, zvejniekiem un melnajam tirgum, kaut kā izdzīvojām, kaut arī no rokas mutē. 1949. gadā mūsu ģimenes draugs Boriss Mangolds sagādāja mums ASV galvojumu un tā paša gada 21. septembrī paēdām pēdējās bada brokastis Grohnas caurlaides nometnē pirms kāpšanas uz USAT Gen. Sturgis Brēmenhāfenas ostā. Pēc deviņu dienu diezgan vētraina brauciena 1949. gada 1. oktobrī ieradāmies Òujorkas ostā, nu jau kā exdīpīši. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
Nezinams | |||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 520 pixels, 41 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
