Latviešu tautskolas skolotāji un skolnieki.
Braunšveigas DP nometnes latviešu tautskolas 1945./46. mācību gads ar pieciem skolotājiem un 40 skolniekiem sākās 1945. gada 24, septembrī un beidzās ar 1. izlaidumu 1946. gada 25. maijā.
ID numurs: |
3446 | |
Nosaukums: |
Latviešu tautskolas skolotāji un skolnieki. | |
Avots: |
Gundārs Grīslītis | |
Vieta: |
Braunšveiga (Braunschweig) | |
Zona: |
Angļu zona | |
Datums: |
1946. gada 2. martā. | |
Cilvēki fotogrâfija: |
Vidus rindā no kreisās sēž skolotājs Antons Munčs, skolas sekretāre Rasma Kica, skolotāja Marta Tauriņa, pārzinis Artūrs Cipulis, inspektors Ozoliņš, skolotāji Alvine Eidemane un Pēteris Salmiņš. Pašā priekšā Jānis Vaseris un Valdis Goba. Pirmajā rindā priekšā Inta Miķelsone, Larisa Rozentāle, Aivars Siliņš, Edvīns Zariņš, Edgars Inapšs, Ieva Dūna, Dace Kica, Vilhelmīne Karpa un Aina Šterna. Otrā rindā priekšā Lilija Untule, Ligita Birzgale, Indris Eidemanis, Margarieta Karpa un Valdis Zariņš. Pirmā rindā aiz skolotājiem Dzidra Zariņa, Skaidrīte Zirnīte, Leons Kalnājs, Dzintars Sproģis, Olģerts Mikelāns, Gundārs Grīslītis, Tālrīts Priedītis, Aina Oše un Ligita Sproģe. Aizmugures rindā Astrīda Voicechovska, Aina Miķelsone, Larisa Pokļikājeva, Inta Birzgale, Vilis Kažotnieks, Oskars Inapšs, Hatijs Kunce, Gunārs Šukurs, Paulis Inapšs un Harietta Kunce. Trūkst septiņi skolnieki. | |
Apraksts: |
Grupas fotogrāfija. | |
Stāsts: |
Braunšveigas DP nometnes latviešu tautskolas 1945./46. mācību gads ar pieciem skolotājiem un 40 skolniekiem sākās 1945. gada 24, septembrī un beidzās ar 1. izlaidumu 1946. gada 25. maijā. | |
Avota DP vēsture : |
Gundārs Grīslītis atceras: Bēgot no Padomju Savienības otrreizējās Latvijas okupācijas, 1944. gada 9. oktobra rītā visa Grīslīšu ģimene - tēvs Pēteris, māte Berta un es, 12 gadus vecs zēns, atstājām mūsu dzīvokli Priekulē, Liepājas apriņķī, un uzsākām savas bēgļu gaitas. Ka pilsētniekiem, mums nebija nekādu transporta līdzekļu, bet kāds tēva darba biedrs, kuŗš brauca ar diviem zirgu pajūgiem, pusi no vieniem ratiem atvēlēja mūsu steigā līdzpaņemtajām mantām. Mūsu nodoms bija caur Lietuvu sasniegt Vāciju, tak 10. oktobra pēcpusdienā, pabraukuši garām Jēču krogam, dabūjam ziņu, ka Sarkanarmija pārrāvusi fronti un - gandrīz degunu priekšā - arī mūsu tālāko ceļu. Steigšus griezām zirgus apkārt, un pa mazākiem ceļiem pēc divām dienām iebraucām Pērkones priedēs, bet 31. oktobra vakarā devāmies trimdā - ar Argentīnas kuģi „Mar del Plata” no Liepājas uz Gotenhafenu, Vācijā, un 8. novembrī uz caurlaides un sadales nometni Rozenbergā, Vācijas Augšsilēzijā (tagadējā Olesno, Polijā). Tur mūsu ģimeni 20. novembrī iedalīja vāciešu sastādītajā 32 cilvēku lielajā latviešu darba grupā „Baukommando Becker”. Vispirms to nosūtīja uz Bunclavu (tagadējo Boleslawiec, Polijā). Grupas 15 vīrieši tur strādāja Bunzlauer Holzindustrie Hubert Land uzņēmumā. Dzīvojām strādniekiem uzceltajās koka barakās fabrikas teritorijā, kur bez mums mita arī franču strādnieki - vīrieši. 1945. gada 10./11. februāra naktī, kad krievu armija straujā izrāvienā bija pietuvojusies Bunclavai jau nepilna puskilometra attālumā, mēs nakts tumsā - pa galvu pa kaklu - vēl paspējām laimīgi aizbēgt, kaut lielajā steigā dabūjām atstāt gandrīz pusi no savām Latvijas mantām. Grupas nākamais darba norīkojums bija Drēzdenē, bet kad šo mākslas un kultūras pilsētu angļi un amerikāņi 13. un 14. februāri - atkal mūsu degunu priekšā - savos uzlidojumos ar degbumbām pārvērta liesmu un drupu jūŗā, mēs 17 dienas pavadījām vilciena preču vagonā, uz staciju platformām un braukājot uz priekšu un atpakaļ, līdz 2. marta nonācām Leipcigā-Paunsdorfā. Dzīvojām Lager Stadtrand koka barakās, kur bez mums atradās arī poļu un krievu strādnieki - vīrieši, kas, tāpat kā 15 latvieši, strādāja Chn.Mansfeld mašīnu fabrikā. Šeit piedzīvojām lielo amerikāņu uzlidojumu, kas gandrīz visu Paunsdorfu pārvērta drupu kaudzē, pie kam pirmo bumbu rinda krita - vēlreiz mūsu degunu priekšā - otrpus ielai no mūsu barakas. 18. aprīlī šeit sagaidījām ASV 1. armiju, tas komandiera ģenerāla Kortnija Hadžesa vadībā. Tak uzzinājuši, ka Tīringas un Saksijas apgabali, ieskaitot Leipclgu, pēc amerikāņu un krievu nolīguma tiks atdoti PSRS rokās, 16. jūnija rītā divās kravas automašīnās atstājām Leipcigu un, dodoties ziemeļrietumu virzienā, nonācām Braunšveigā, kur 17. jūnija vakarā uzsakām savas DP nometņu gaitas - vispirms Broitzemer ielas koka barakās, kur lietus laikā jumts tecēja kā no lejamkannas, bet skaidrās naktīs varēja skaitīt zvaigznes. No 29. augusta līdz 4. septembrim visus latviešus pārvietoja uz Rosalies Kaserne - bijušajām vācu armijas kazarmām pilsētas dienvidaustrumu nomale. Trīsstāvu mūra ēkās bez latviešiem tur dzīvoja ari nedaudz igauņu un lietuviešu, bet visvairāk ukraiņu. Šeit pabeidzu latviešu tautskolu un iesāku ģimnāzista gaitas, uzsāku savu skautošanu - Valmieras 47. skautu vienībā, bet, tai izbeidzot darbību - Gaŗezera 89. jūras skautu vienības Hallendorfa skautu pulciņā Braunšveigā, būdams Briežu kopa apakškopnieks, vēlāk Vilku kopa kopnieks. Spēlēju teātri, dejoju tautasdejas, dziedāju korī, sportoju, 15 gadu vecumā sāku rakstīt trimdas latviešu presē un publicēt savas dzejas, kā arī apzināt, sakopot un vēlāk arī publicēt trimdas latviešu vieglatlētu labāko sasniegumu statistikas, ko daru vēl šodien, 2007. gadā. Ar pēkšņu angļu militārās pārvaldes rīkojumu Rozālijas kazarmu latviešus 1948. gada 25. oktobrī pārvietoja uz bijušajām vācu jūras spēku kazarmām Zengvardenē pie Vilhelmshafenas. Tur vienstāva mūra ēkās dzīvoja tikai latvieši. Es mācījos Kārļa Skalbes ģimnāzija, skautoju Ventas 10. skautu vienībā, spēlēju teātri, dziedāju korī un rosīgi sportoju. 1949. gada 6. jūnijā kļuvu trimdas latviešu jaunatnes rekordists 60 m skrējienā, to veicot 7,6 sekundēs, skrienot basām kājām akmeņogļu izdedžu klātā futbola laukuma. Zengvardeni pārkārtojot par izceļotāju transitnometni, 1949. gada 4. novembrī mūs pārcēla uz Oldenburgas Omstedes DP nometni, kur dzīvošana bija kādreizējās kaŗa gūstekņu nometnes koka barakās. Mācījos Rūdolfa Blaumaņa ģimnāzijā, dziedāju kori, sportoju, biju Oldenburgas latviešu jaunatnes pašdarbības kopas mēnešraksta "Kalna kāpējs” atbildīgais redaktors un Latviešu sporta sekretariāta trimdā un LSPL oficiôza, sporta mēnešraksta "Latviešu sports” Lielbritānijas/ Vācijas redaktors. 1951. gada 2. janvārī visa Grīslīšu ģimene devāmies tālākā trimdā, un 13. janvāra rītā ar ASV kuģi "General Stewart” ieradāmies Òujorkā, ASV. Sākās jauns mūsu dzīves posms. | |
Fotogrâfiju autors: |
Nezinams | |
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 457 pixels, 76 KB | |
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |
Līdzīgas bildes |
||
