Humanitārās klases daiļavas.
Ausekļa ģimnāzijas Hochfeldas DP nometnē humanitārās klases skolnieces pie Nometnes Baltijas kluba, kur galvenokārt notika mazāki sarīkojumi, sanāksmes un kora mēģinājumi.
ID numurs: |
3761 | |||||||||||
Nosaukums: |
Humanitārās klases daiļavas. | |||||||||||
Avots: |
Marģers Cubīns | |||||||||||
Vieta: |
Augsburga (Augsburg) | |||||||||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||||||||
Datums: |
1947. gada pavasarī. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
No augšas klases audzinātāja Magdalēna Rozentāle, Verēna Stelpe, Inta Cubīna, Balva Inka, Elga Arāja, Aija Liepa, Irēne Lūke, Zigrīda Duņēna, Austra Skādule, Inese Caune, Valda Bračiņa, Laura Zamura un Anniņa Muktepāvele. | |||||||||||
Apraksts: |
Meitenes uz trepēm. | |||||||||||
Stāsts: |
Ausekļa ģimnāzijas Hochfeldas DP nometnē humanitārās klases skolnieces pie Nometnes Baltijas kluba, kur galvenokārt notika mazāki sarīkojumi, sanāksmes un kora mēģinājumi. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Marģers Cubīns atceras bēgļu gaitas: Ardievu dzimtene 1944. gada septembri. Sarkana armija jau bija ieņēmusi Jelgavu un kaŗa vētras plosījās pa Vidzemi, kur 19. latviešu divīzija asiņainās cīnās atvairīja ienaidnieku. Cīņās Krievijā pie Latvijas robežas 15. latviešu divīzija cieta smagus zaudējumus. Divīzijas atlikušais sastāvs, ieskaitot mūsu tēvu Jāni Cubīnu, leģiona virsnieku, ar jauniesauktajiem tika pārcelti uz Vāciju apmācībās. Māte Anna, māsa Inta un es saņēmām no tēva vēstuli: “Nekavējieties, brauciet uz Vāciju, nemiet līdz piemiņas lietas, jo uz atgriešanos nākotnē nav nekādas cerības”. Ap 23. septembri braukšana uz Vāciju ar kuģiem bija uz laiku pārtraukta. Somija bija kapitulējusi un visi kuģi nosūtīti vācu karaspēka izvešanai. Varējām pieteikties braukt uz Vāciju ar vilcienu. Sastādītais ešelons izbrauca no Rīgas preču stacijas 24. septembra pēcpusdienā. Dienvidos no Tukuma nogaidīja tumsu un tad vilciena sastāvs, lēni locīdamies, čikstot un gāzelēdamies devās gar fronti pa vācu sapieru pagaidu uzstādītām dzelzceļa sliedēm. Visu nakti vilciens locījās dienvidus virzienā gar Džūksti, Lesteni, Jaunpili un ap rīta ausmu uzbrauca uz galvenās līnijas, kas veda uz Liepāju. Toreiz vēl nezinājām, ka ap minētajām vietām, kur tajā nakti braucām garām, latviešu 19. divīzija izcīnīs asiņainas kaujas pret liela pārspēka ienaidnieku un tā netika uzvarēta sešās Kurzemes cietokšņa lielkaujās. Citur varonīgi cīnījās vācu vienības. Nākošā naktī vilciens no Liepājas gar jūrmalu devās uz Vāciju. Visā austrumu pusē liesmoja frontes ugunis un drīz pēc tam Padomju Savienības armija sasniedza Baltijas jūru. Kurzeme bija ielenkta un no tā laika tika dēvēta par Kurzemes cietoksni. Nonācām Silēzijā, bijušajā Polijas teritorijā. Tur mūs apciemoja tēvs. Pēc tam viņa komandējums bija uz smago rotu kursiem Berlīnē. Janvārī sākās krievu lieluzbrukums. Laimīgā kārtā tikām pēdējā brīdī ārā. Nonācām Jenas pilsētā, kur izglābāmies iznīcinoša gaisa uzbrukumu, atrodot patvērumu lielas baznīcas pagrabos. Izejot ārā, pilsēta dega un bija vienos gruvešos. Tuvumā bija Zeissa optiskas fabrikas. Meklējām patvērumu uz laukiem, kur aprīļa beigas beidzās karš. Tīringijas apgabalu bija ieņēmusi ASV armija, bet sakarā ar Jaltas līgumu to bija jāatdod Padomju Savienībai. Laimīgā kārtā, jau pašā sakumā rietumu sabiedrotie atzina bēgļus no Baltijas valstīm kā krieviem nepiederošus un viena vieta, kur tos pulcināja bija Jēnas pilsētas kazarmas. Arī mēs visi trīs tur nonācām. No turienes ar ASV armijas gādību tika noorganizēti trīs bēgļu vilcieni uz rietumiem. Mūsu ešelonā bija ap 2000 baltiešu bēgļu. Ar lielām grūtībām, gaidīšanu, braukšanu, stāvēšanu krievu paredzētā zonā, beidzot laimīgi nonācām Augsburgas pilsētā. Vēlā pēcpusdienā vilciena sastāvs, pa visādiem sliežu ceļiem locīdamies, beidzot čikstēdams apstājās pie metāla sētas dzelzceļa vagonu labotavā. Aiz sētas iela ar blokmājām. Ielas nosaukums Firnhaber Straasse. Cilvēki nebija redzami, tikai tālāk pamanījām krievu virsniekus. Mūsu pārstāvji brīdināja nevienam nekāpt ārā. Izrādījās, ka bijām nonākuši krievu repatriācijas nometne, kas likvidējās. Tad sakām kāpt ārā un meklēt apmešanās dzīvokļus. Mums, latviešiem, ierādīja Hochfeldas nometnes pirmās piecas blokmājas, tad lietuviešiem un otrā nometnes galā igauņiem. Apmetāmies kopā ar Rozentālu ģimeni trešajā blokmājā, 95. ejas otrā stāvā, kur katrai ģimenei bija viena istaba un kopēja virtuve. Agrāk tajās blokmājās bija dzīvojuši Meseršmita fabrikas strādnieki. Šodien atceroties, jābrīnās, ar kādu vienotību un sadarbošanos noorganizēja nometnes administrāciju visām ikdienas vajadzībām, rūpējoties par visu, kas, uzsākot jaunu dzīvi uz ilgāku laiku, ir svarīgs un vajadzīgs. Visa apgāde nāca ar ASV okupācijas iestāžu starpniecību. Bija sākusies jauna dzīve un katrs iesaistījās dažādos nometnes pienākumos un darbos pēc savam spējām un zināšanām. Vecāki, skolotāji un nometnes vadība bija norūpējusies par bērnu turpmāko izglītību un ievadīja sarunas ar okupācijas iestādēm par skolu noorganizēšanu nometnes apstākļos ar latviešu skolotājiem pēc Latvijas skolu sistēmas un mācību priekšmetiem, sevišķi uzsverot angļu valodu. Visu domas bija vienprātīgas, ka jaunatni nevajadzētu iesaistīt vācu skolu sistēmā. Vēstures skolotājas M. Rozentales ierosme ari mūsu mamma A. Cubīna, kā agronome, pievienojas pamatskolas skolotāju saimei. Amerikāņu komandants par latviešu skolu dibināšanu šūpojis neticībā galvu un ilgi par to domājis, līdz beidzot piekritis. Piešķīris pamatskolai telpas un apsolījis visu vajadzīgo skolas uzsākšanai. Ģimnāzijai gan telpas nedabūja. Neskatoties uz to, ģimnāzija tika tomēr nodibināta, ievēlot Ernestu Aistaru par skolas direktoru. Ģimnāzijai deva Ausekļa vardu, un, varbūt pat simboliski, ņemot ausekļa ornamentu no nometnes karoga pakājes, kur tas taisīts no maziem akmentiņiem, tāpat kā nometnē sabraukušie ģimnāzijas vecuma jaunieši ar visādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem kaŗa laikā, kā arī nākdami no dažādām dzīves vietām Latvijā – Kurzemē, Zemgalē, Latgalē un Vidzemē. Ģimnāzijas telpu jautājumu gudras galvas nokārtoja ļoti vienkārši primitīvā veidā, iekārtojot klašu telpas blokmāju bēniņos. Ar to ari sākās skolas gads visām ģimnāzijas klasēm un neoficiāli tika saukta arī par Pažobeļu ģimnāziju. Okupācijas iestādes redzēdamas, ka ģimnāzija darbojās sekmīgi un pie tam ar lielu skolnieku skaitu, piešķīra telpas un, visiem par lielu prieku, sagādāja iespēju izvest praktiskos darbus ķīmijā, fizikā un citos priekšmetos kādā vācu ģimnāzijā Augsburgas centrā. Mācību grāmatas no Latvijas bija izvestas ļoti maz. Ar lielu piepūli skolotāji gatavoja no tām konspektus mācībām klasēs, kas aizņēma ļoti daudz laika un enerģijas, tāpēc šinīs dienās mēs apbrīnojam viņu lielo darbu un uzupurēšanos mūsu tālākai izglītībai pēckara gados. Lai bērniem un jauniešiem būtu nodarbības brīvajā laikā, tika nodibinātas 78. gaidu un 81. skautu vienības. Skautošana kļuva ļoti populāra, jo bija daudz enerģiski un gudri pulciņu vadītāji. Kā sevišķi spējīgu jāmin vēlāk no gūstekņu nometnes pārnākušo Imantu Nīgali. (Par dibināšanu apraksts ir bilžu albuma) Visu nodarbību pamatā bija patriotisms, latviešu kultūra, dziesmas, skautu mākas, apvienojot visu ar atjautības rotaļām, šķēršļu gājieniem utt. Tika organizētas ekskursijas, kursi, kopējas nometnes un nodarbības ar citu bēgļu nometņu gaidām un skautiem. Pēckara posma amerikāņu zona darbojās 51 skautu vienība ar 769 mazskautiem, 784 skautiem, 291 roveriem un 180 vadītajiem. Mūsu vienība piederēja pie Lielupes novada ar vadītāju P. Vīlipu priekšgalā. Pasaules skautu Miera džamborejā Francijā mūsu vienību pārstāvēt bija izraudzīts Baložu kopa kopnieks A. Ronis. Nometnēs skauti, mazskauti un roveri deva palīdzīgu roku 1946. gada septembra mēnesī baltiešu sporta sacīkstēs Hochfeldas DP nometnē. Viņiem bija uzticēti dažādi pienākumi kā biļešu kontrole, vietu ieradīšana, kārtības uzturēšana un ēdienu piegādāšana sportistiem mītnēs. Plašu aprakstu ar atjautīgiem zīmējumiem par sporta svētkiem Lapsu kopa dienas grāmatā veltījis vel tajā laikā apakškopnieks Ritvars Âsbergs, kurš vēlāk kļuva par kopnieku un, izceļojot, ilgus gadus turpināja skautu gaitas ka vadītājs un pat 2002. gadā bija viens no galvenajiem latviešu skautu un gaidu lielās nometnes “Kalnaines” organizētājiem Bostonas tuvumā. Kalnaines nometnē aktīva ari bija kādreizējās Raunas 78. gaidu vienības gaida , tagad vadītāja Maija Eikstrema – Laiviņa. Par minētajiem sporta svētkiem 1946. gada septembri trimdas presē rakstīja šādi: “Nekad un nekur trimdas gaitas nav bijuši vienkopus tik daudz izcilu latviešu sportistu un sporta draugu.” Pēc šīm sacīkstēm visus bija pārņēmis sporta drudzis. Veidojās jauni talanti un, vēlākos gados, izceļojot dažādās zemēs, guva ievērojamus panākumus. Latviešu vārdi parādījās daudzos sporta aprakstos un pat tika iegūtas zelta un citas medaļas vispasaules sacīkstēs un olimpiādēs. Mūsu leģionāri, pārcietuši kaŗa šausmas un grūto gūstu, 1946. gada pamazām tika atlaisti no gūstekņu nometnēm. Viņi meklēja apmešanos pie saviem radiem, pazinām vai tikai pie tautiešiem, bet nometnes likumi to nepieļāva. Tas bija loti nožēlojams stāvoklis, jo pat atradās cilvēki, kuri spriedelēja, ka Leģions ir iedzinis visus nelaime. Daudzi pierakstījās nometnēs, nestāstot savas karavīru gaitas. Arī mūsu tēvs, Jānis Cubīns, pēc gūsta ieradās pie mums. Pieņēmām viņu sava mazajā istabiņā, kur jau bija divas divstāvu gultas. Nometne viņš pierakstījās kā ģimenes loceklis, kurš pa kaŗa laiku bija no mums noklīdis. Ar amerikāņu atbalstu nometne dibinājās daudz un dažādi kursi, kur katra aroda speciālisti ķērās pie citu apmācīšanas. Kā visplašākie bija drēbnieku un šuvēju kursi, jo bija liela vajadzība pāršūt Amerikā saziedotās drēbes, kuras ne-visiem pasēja. Mīnētajos kursos tika ari gatavotas gaidu un skautu formas un dažādi piederumi, kas vajadzīgi formām ka nozīmes, kaklauti utt. Nometnē ļoti populāra bija arī angļu valodas mācīšanas – skolās, kursos un pašmācības ceļā mājās. Valodas nozīmi augstu bija ari novērtējis J. Cubīns. Angļu valodu viņš mācījās no “Collins” starptautiskās angļu valodas mācību grāmatas, kurai bija paredzēta tulkojumu, izskaidrojumu, pamācību, uzdevumu un pārbaudes burtnīca. To viņš bija iegādājies latviešu valodā un cītīgi gāja cauri pēc kārtas sastādītajām mācību stundām “Lessons.” Mūs, ģimnāzijas studentus, viņš bieži vien pārsteidza ar nedzirdētiem ikdienas teicieniem un frāzēm. Pēkšņi mierīgo nometnes dzīvi pārsteidza ziņa, ka aprūpes organizācija UNRRA ar ASV drošības iestādi CIC, izvedīs nometnes iemītnieku pagātnes pārbaudi tā saukto “skriningu” – (vetišanu-atlasi). Droši vien gaisu bija sākuši jaukt vēl toreiz Rietumu sabiedroto Padomju Savienības aģenti, vai arī citi, kuŗi mūsu atrašanos tālu no dzimtenes un arī tur neatgriešanos, mēģināja visādi iztulkot un mūs apmelnot. Tika paziņots, ka meklēšot tādus, kas nometnē dzīvo nelegāli. Tie galvenokārt bija mūsu leģionāri. Jau pašā skrīningu sākumā pierādījās, ka tā bija taisnība, jo vīriešiem bija jārada rokas augšdaļas iekšpuse. Tur visiem SS vienību (techniska iemesla dēļ latviešu leģions skaitījās daļa no SS) piederīgiem bija ietetovēta asins grupa ievainošanas un asins pārliešanas vajadzībām. Tēvs, J. Cubīns par asins grupas izoperēšanu bija jau savlaicīgi parūpējies tūlīt pēc iznākšanas no gūsta. Ikdienā asins grupas zīmi sauca par “putniņu.” Tēvam niecīga rētiņa gan vēl bija, bet, savelkot muskuli, ēna krita uz to un nevarēja to labi saskatīt. Tā ari J. Cubīns izgāja cauri skrīningiem arī atbildot jautājumus par dzīves vietām kaŗa laikā. Lai vīriešu kārtas dīpīšiem būtu darbs, tad sāka formēt palīgvienības, kas tika pakļautas ASV armijai. Tas bija arī labs un lēts darba spēks būvdarbiem, sardžu dienestam un arī vienkāršiem darbiem. 1947. gada 14. aprīlī no abām Augsburgas DP nometnēm tika saformēta latviešu 7132. būvrota ar inženieriem, amatniekiem, strādniekiem un tika nosūtīta uz Gisenes kazarmām ziemeļos no Frankfurtes. Tur pieteicas arī Jānis Cubīns un vēlāk, pēc ģimnāzijas absolvēšanas auseklieši, kuri turpināja izglītību pa vakariem tur kāda augstskola. Par vispārējo stāvokli Vācijā varu minēt, ka vācieši, ka kaŗa zaudētāji, bija nospiesti uz ceļiem, apkrauti ar nodokļiem un reparācijām. Bet viņi, sakostiem zobiem, klusēdami dzīvoja un cēla uz drupām atkal Vāciju. Par piemēru vilcieni gāja uz minūtes precizitāti un cenas bija ļoti zemas. Par vienu paciņu amerikāņu cigarešu, ko mēs saņēmām ka devu, pārdodot melnajā tirgū, varēja nopirkt dzelzceļa biļeti vairāku simtu kilometru braucienam. Ar to ari izskaidrojams, ka bija iespēja tik plaši ceļot, rīkojot sporta sacīkstes, dziesmu svētkus un visādus saietus dažādam organizācijām un grupām. Sevišķi izdevīgi bija tikt pie “labajiem izmaiņas līdzekļiem”, kad nodibinājās darba rotas pie ASV armijas, kur regulāri saņēma labas kantīnes devas – cigaretes, tabaku un nedaudz okupācijas armijas “skriptu” naudu, retāk dabūjamu mantu iegādei. 1948. gada pavasari nobeidzu (M. Cubīns) 3. reālo klasi un tiku pārcelts uz ceturto. Kopš bija sākuši pūst izceļošanas vēji, ar ģimenes piekrišanu iestājos 7132. tehnisko darbu rotā Gisene, kas veica dažādus būvdarbus ASV armijas vajadzībām. Tur strādājot, bija iespējams apzināt dažādus arodus, kas noderētu izceļošanai. “Melno rotā” iestājās arī klases biedri I. Pecholcs, J. Richters, E. Jansons un citi ģimnāzisti. Vārds “melna rota” tika lietots tāpēc, ka tikām ieģērbti ASV armijas formas nokrāsotās melnā krasā. Gada beigas Hochfeldas DP nometnē pienāca pirmie galvojumi ģimenēm izceļošanai uz Ameriku. Ar prāvesta J. Kulliša gādību pieņēmām galvojumu strādāt lauksaimniecībā Vašingtonas tuvumā. No “melno rotas” abi ar tēvu ieradāmies nometne un visa ģimene izgājām cauri vairākām veselības pārbaudēm un 1949. gada februāra sakumā šķīrāmies no 7132. būvrotas. Visa ģimene no nometnes uzsākam tālo un nezināmo ceļu uz Ameriku. Gronas izbraukšanas nometnē mūsu vārds kuģu uzkāpšanas sarakstos neparādījās. Tad kādu dienu tēvu izsauca uz biroju un paskaidroja, ka pienākusi anonīma vēstule, ka viņš esot Latviešu leģiona virsnieks un tāpēc arī izceļošana apturēta. Tēvs visu noliedza, jo, ka pats teica, uz mušpapīru noķerties neļāvās. Kopš mums nometnē palaimējās dabūt vienu no pirmajiem galvojumiem uz Ameriku, tad liekas, ka anonīmajam vēstules sūtītājam tas nebija paticis. Gronā nonīkām līdz Jāņiem. Sagaidījām un izvadījām uz Ameriku daudz paziņu no nometnēm, jo izceļošana gāja pilnā spēkā. Guvām arī daudz paziņu, no kuriem drīz vien bija jāšķiras. Tur bija arī citi aizturētie. Atceros, ka tēvs bija uzņēmis draudzīgus sakarus ar igauņu leģiona virsnieku. Beidzot jūnijā bija atrasti pierādījumi no leģiona kartotēkas Berlīnē, un ar to beidzās mūsu izceļošanas cerības. Mūs sūtīja atpakaļ uz Augsburgu ar pagaidu apmešanos Haunštetenes DP nometnē. Tikām izskrīnēti ar dīpīšu statusa zaudēšanu. Nelīdzēja pārsūdzēšana. Tika apsvērta vecāku fiktīvā šķiršanās, un viņi arī izšķīrās, lai varētu paturēt apmešanos nometnē ar varbūtēju iespēju mums trijiem izceļot. Pēc gada mēs trīs bez tēva devāmies uz ASV. 1951. gadā, kad ASV kongress ar likumu ielaida latviešu leģionārus Amerika, tēvs to vairs nevēlējas darīt. Vēlākos gados izsaucām viņu trīs reizes ciemoties pie mums Amerika. Līdz pensijas gadiem viņš nostrādāja 7132. rotā par drošības virsnieku (safety officer) un jāmin ,ka vēlāk vienību piederīgie valkāja formas zaļā amerikāņu armijas krāsā, tikai nozīmes un dienesta pakāpes bija atšķirīgas. Vispārējo karavīru izceļošanas stāvokli pirms 1951. gada atspoguļo daži izvilkumi no DV pirmās grāmatas “Laiks, Telpa, Ïaudis”: 1948. gada sākās izceļošana uz ASV, kurp devās vairums latviešu trimdinieku. Izceļoja dažs labs karavīrs, “apiedams” savu karavīra statusu, vienkārši noklusēdams izceļošanas komisijai, ka bijis karavīrs. Bez tam jāpiemin, ka vairākas izceļošanas komisijas resp. to vadītāji “piemiedza aci” un pat deva padomu pārbaudēs savu bijušā karavīru stāvokli nepieminēt. Ar šo ari savu un ģimenes “Dievputniņu” stāstu esmu nobeidzis, lai gan daudz kas ir palicis nepieminēts. Maz esmu rakstījis par mūsu Augsburgas Ausekļa ģimnāziju, bet toties fotogrāfiju klāstā var atrast daudz par skolu, skolotajiem un skolniekiem. Esam izdevuši atmiņu grāmatu par skolas laikiem sauktu “Auseklieši no pažobelēm pasaules tāles.” | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 518 pixels, 70 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
