Ceļā uz Ameriku.
Ceļā uz Ameriku.
Mazjāņu ģimene, izcietusi medicīniskos un politiskos pārbaudījumus, ir oficiāli apzīmēti ar piekārtām izceļošanas zīmēm, cītīgi gaida iespēju kāpt vilcienā Augsburgas izceļošanas centrā lai dotos uz Brēmenhafenu un kuģi.
ID numurs:
4208
Nosaukums:
Ceļā uz Ameriku.
Avots:
Robella Lietapurs (dz. Mazjāne)
Vieta:
Augsburga (Augsburg)
Zona:
Amerikāņu zona
Datums:
1950. gada 13. jūlijā.
Cilvēki fotogrâfija:
Roberts, Ella, Robella un Zintars Mazjāņi.
Apraksts:
Četri cilvēki.
Stāsts:
Mazjāņu ģimene, izcietusi medicīniskos un politiskos pārbaudījumus, ir oficiāli apzīmēti ar piekārtām izceļošanas zīmēm, cītīgi gaida iespēju kāpt vilcienā Augsburgas izceļošanas centrā lai dotos uz Brēmenhafenu un kuģi.
Avota DP vēsture :
Robellas Lietapurs, dzim. Mazjāne atmiņas. Alūksnes Glika pamatskolu beidzu 1944. gada pavasarī ar gala eksāmeniem uz vidusskolu. Diemžēl, kad Sarkanarmijas uzlidojumi bombardēja Gulbeni un Alūksni izbraucām uz laukiem, bez kādas iespējas atgriezties mājās, t. s. „Patrinonā”. 1944. gada 27. jūnijā devāmies tālāk bēgļu gaitās. Mani – Robellu 14 g.v., brāli Zintaru 11 g.v. (1933-1992), māti Ellu (1909-2004) un tēcu Robertu (1891-1968), Mazjāņu ģimeni, zirgu pajūgos radi aizveda uz Kurzemi, paši palika Latvijā. 22. oktobrī ar kuģi aizbraucām no Liepājas uz Gotenhafenu un 26. oktobrī tālāk uz Poseni (tagad Poznana, Polijā). 1. Novembrī nonācām Kelsterbacha, kur nožēlojamos apstākļos nodzīvojām līdz 1944. gada 4. decembrim. Tad Limburgā darba pārvalde Mazjāņu ģimeni aizsūtīja uz Marienbergu (kūrorta pilsētiņa apm. 5000 iedzivotāji), Westerwaldē. Tēvs jūsmoja, ka reti jauka, gleznieciska daba viņa mākslas studijām, bet mēs ar māti raudājām svešā vidē. Marienburgā mūsu ģimeni sagaidīja fabrikas īpašnieks un norīkoja koku apstrādāšanas darbos. Mans darbs – pie biroju papīra sagatavošanas mašīnas. 1945. gada 27. martā, līdz ar amerikāņu ienākšanu Marienburgā ( vēlāk angļu un pēc tam franču), izbeidzās trūcīgā vācu pārtikas kartiņu apgādes sistēma. Dzīvojām pusbadā. 1945. gada 8. maijā, pēc 5 gadu un 8 mēnešu karošanas radio ziņoja Eiropas ieroču mieru. 11. septembrī, bez īstas atļaujas atstājām franču zonu, ceļā uz Vīsbādeni (amerikāņu zonā). Visbadenes DP nometne bija pārpildīta ar vairāk nekā 10,000 dažādu tautību dīpīšiem, bet mums tomēr izdevās vietu atrast. Nometnē bija latviešu skolas. Tēvs strādāja skolā kā zīmēšanas skolotājs un UNRRA viņām maksāja 249.52 RM, kas nebija nekas, ja paka cigaretes maksāja 20.00 RM. Es iestājos latviešu ģimnāzijas 1. klasē, mācījos un dziedāju korī. Arī brālis apmeklēja nometnes latviešu pamatskolu. 1946. gada rudenī, ar Vīsbādenes DP nometnes likvidēšanu, pārcēlāmies uz Fuldas DP nometni, kur turpināju vidusskolas mācības, kur tēvs Roberts Mazjānis strādāja par skolotāju un gleznotāju nometnes vajadzībām. Blakus skolas mācībām es apmeklēju un nobeidzu Dr. Medņa noorganizētos palīgmāsu kursus un piedalījos tautisko deju uzvedumos. 1948. gadā mācītāja P. Ķirsona ierosmē apmeklēju Kristīgās Jaunatnes kursus Berchtesgādenā. 19. septembrī mācītājs Ķirsons mani skolas biedrenes/us iesvētīja luterāņu baznīcā, Fuldā. 1949. gada pavasarī atkal piedzīvojām Jurģus, tikām pārcelti uz Memmingenas DP nometni, kur 1950. gada 11. februārī beidzu latviešu ģimnāzijas 5., pēdējo klasi. Mūsu izceļošana sākās 1950. gada 27.aprīlī, kad braucām uz Augsburgas ārstu pārbaudēm, politisko komisiju un konsuliem, kas vēl pieprasīja no galvotājiem 1000 dolāru iemaksu Amerikas bankā, kā drošības naudas galvojumu Robertam Mazjānim – invalīdam, lai dabūtu izbraukšanas atļauju uz ASV. Tomēr 1950. gada jūlijā Roberts, Ella, Robella un Zintars Mazjāņi izceļoja uz ASV no Bremenhafenas uz kuģa „General Haan”. Òujorkas ostu sasniedzām 26. jūlijā un vairs nebijām dīpīši, bet gan „permanent residents”.
Fotogrâfiju autors:
Fotogrāfiju izmērs:
744 x 670 pixels, 72 KB
Other photos from the donor:
Donora bildes
Līdzīgas bildes
Ceļā uz Ameriku.
Ceļā uz Ameriku.
Ceļā uz Ameriku.
Ceļā uz Ameriku.
Ceļā uz Ameriku.