Angļu valodas institūta izkārtne Ulmā pie Donavas.
Sakarā ar izceļošanu IRO noorganizēja angļu valodas kursus Laufā pie Pegnitzas. Tur iesāku mācības, bet pēc pāris nedēļām mūs pārcēla uz Ulmu (Kuhberg) pie Donavas, kur man bija iespēja kursus sekmīgi nobeigt 1949. gada septembrī. Tas arī bija daļēji sākums manam eventuālam dzīves darbam „valodās”.
ID numurs: |
4302 | |||||||||||
Nosaukums: |
Angļu valodas institūta izkārtne Ulmā pie Donavas. | |||||||||||
Avots: |
Oļģerts G. Orleāns | |||||||||||
Vieta: |
Kleinkeca (Kleinkötz) | |||||||||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||||||||
Datums: |
1949. gada septembrī. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
Oļģerts Orleāns. | |||||||||||
Apraksts: |
Institūta izkārtne. | |||||||||||
Stāsts: |
Sakarā ar izceļošanu IRO noorganizēja angļu valodas kursus Laufā pie Pegnitzas. Tur iesāku mācības, bet pēc pāris nedēļām mūs pārcēla uz Ulmu (Kuhberg) pie Donavas, kur man bija iespēja kursus sekmīgi nobeigt 1949. gada septembrī. Tas arī bija daļēji sākums manam eventuālam dzīves darbam „valodās”. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Oļģerts G. Orleāns – Biju 12 gadu vecs, kad 1944. gada 28. septembrī kopa ar vecākiem, Jāni un Zoju, un māsu, Irēni, pametu mūsu vasaras mājas „Rožkalnus”, skaistā Gaujas lejā netālu no Siguldas. Bija pēdējais laiks, jo vārējam jau dzirdēt tuvojošās frontes trokšņus. Vācu karaspēks atkāpās par visiem galveniem lielceļiem, tamdēļ bēgļu kolonas uz Rīgu novirzīja uz smilšainiem sānceļiem gar Gauju. Pazīdami apvidu, triju dienu laikā, mes tomēr kaut kā aizkūlāmies līdz Rīgai un sasniedzām mūsu mājas, Âgenskalnā, Meža ielā 4-15. Brālis Juris (17), kurš bija iesaukts Latviešu Leģionā augusta sākuma, bija jau kaut kur Čehoslovākijā un vēlāk , 1944.g. janvārī, krita Padomju Savienības armijas gūsta; pēc gūsta viņš atgriezās Latvijā, kur mira 35 gadu vecumā. Savukārt, mana vecākā, jau pieaugušā māsa, Ariadne, evakuējās uz Poliju. 1944. gada 3. oktobrī, tas ir tikai 10 dienas pirms Rīgas krišanas Padomju Savienības rokās, kad bijām pārdevuši savu zirgu un divas govis, mēs ar savām mantiņām kāpām vācu armijas transporta kuģī, Donau. Bija drūms u lietains rudens vakars, kad kuģis tumsā atstāja Rīgas ostu. Atejot no krasta un virzoties pa Daugavas grīvu uz leju, uz kuģa klaja atskanēja skaists patriotisku dziesmu klāsts, kurš padarīja šķiršanos no dzimtenes mazliet panesamāku. Izrādījās, bēgļu starpā bija Rīgas Radiofona koris Tēvija. Pēc divām dienām ieradāmies Gottenhafena (tagad Gdyn) Polijā. Ostā mūs sagaidīja vilcieni, kas veda bēgļus ar visu bagāžu tālāk iekšzeme, caur Poliju uz Minheni. Vilcienā pavadījām četras dienas ar pirmo piestāju Pozenē, kur mums izsniedza karstu zupu. Pēc tam caur Drēzdeni, Kemnicu, Cvikavu, Nirenbergu, un Rēgensburgu traucamies uz dienvidiem. Beidzot, piektās dienas rītā nonācām Dachau-Rotschweige bēgļu tranzīta nometnē pie Minhenes. 1944. gada 17. novembrī mūsu ģimene, kopā ar grupu citu latviešu, tika pārvietota no Dahavas uz munīcijas fabrikas darba nometni: Muna-Strass pie Neu Ulmas. Muna-Strass nometnē piedzīvojām vairākus netiešus uzlidojumus, bet 1945. g. 11. aprīlī Muna smagi cieta no tieša uzbrukuma. Pēc tam, tās pārvalde visus brīvprātīgos un spaidu strādniekus, kā arī vācu darba dienesta piederīgos, atlaida. Mums laimējās atrast pajumti pie labiem vāciešiem trīs km attālajā nelielajā Silheima's ciemā. Tur, 1945. gada 8. maijā, mēs sagaidījām Otrā Pasaules Kaŗa beigas, (nu jau Amerikāņu zona), tieši manas mātes dzimšanas dienā. Pēc tam pagāja vēl trīs mēneši, kamēr mēs atkal nokļuvām bēgļu, t. i. DP (displaced persons) nometnē Kleinkecā un Apvienoto Nāciju bēgļu aprūpes organizācijas -- UNRRA’s -- gādībā. Kleinkecas DP nometnē Orleānu ģimene ievācās 1945. gada 16. augustā un tur nodzīvoja līdz 1950. gada februāra beigām, kad nometni likvidēja. Vienu daļu no mums pārcēla uz Memmingenas Latviešu Nometni -- Fliegerhorst, bet otru uz Leipheimu, bijušo nelielo vācu gaisa spēku bāzi, autobāna malā. Nodzīvojis pāris nedēļas Memmingenā,18 gadu vecumā, es iestājos melno – Amerikāņu armijas darba -- rotā, Manheimā : [7566 Labor Service Co. (Dump Truck)], kur nostrādāju piecus gadus -- līdz 1956. g. maijam. Jaunākā māsa Irēne 1948. gadā izceļoja uz Kanādu, bet vecākā -- Ariadne, kuŗa bija salaulājusies 1944. g. Ziemsvētkos ar leģionāru Pauli Dzintaru, laimīgā kārtā, atrada viņu tūliņ pēc kaŗa beigām Ziemeļvācijā. Līdz izceļošanai uz ASV 1951. gadā, viņi abi, kopā ar dēlēnu Valdi, pavadīja savus dīpīšu gadus angļu zonā -- Grēvenē un Libeckā. Es apprecējos vēl Vācijā esot, un, kopa ar sievu, ari pievienojos viņiem 1956. gadā. Mūsu vecāki Jānis un Zoja Orleāni ieceļoja ASV 1958. gadā. Tai laika mēs bijām apmetušies Dzintaru ģimenes tuvumā – Dienviddakotā, izņemot māsu Irēni, kuŗa kopā ar vīru palika uz dzīvi Kanādā. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
796 x 617 pixels, 314 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
