Pamatskolas 3. klase.
Veidenes DP nometnes pamatskolas 3. klases skolnieki ar klases audzinātāju pie skolas barakas.
ID numurs: |
4353 | |||||||||||
Nosaukums: |
Pamatskolas 3. klase. | |||||||||||
Avots: |
Silvija Martin (dz. Bērziņa) | |||||||||||
Vieta: |
Veidene (Weiden) | |||||||||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||||||||
Datums: |
1948. gadā. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
Pirmā rindā 2. Milda Melderis. Otrā rindā 2. Silvija Bērziņa, 5. Ināra Gulbis un 6. Silvija Grauziņa. | |||||||||||
Apraksts: |
Grupa bērni pie barakas. | |||||||||||
Stāsts: |
Veidenes DP nometnes pamatskolas 3. klases skolnieki ar klases audzinātāju pie skolas barakas. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Silvija Martin (dz. Bērziņa) atceras: Man bija tikai 3 gadi, kad mēs uzsākām Bērziņu ģimenes trimdas gaitas. Es domāju, ka tas bija 1944. gada vēlu rudenī, kad vienā naktī vācu karavīri ienāca mūsu mājās Rīgā, un teica, kad mums 24 stundu laikā jābūt uz ostu, jeb viņi visus nošaus. Uz kaŗa beigām vācieši vāca visus darbam derīgos cilvēkus. Sapratām, kad jābrauc prom. Man atļāva paņemt tikai divas mazas koka lellītes un vienu gumijas sunīti. Vecāki ņēma mammas gleznas, fotogrāfijas, mammas šujam mašīnu, naudu un drēbes. Visu citu noglabāja aiz lielās krāsns, lai tur glabājās, kad mēs vai mana vecākā māsa (kas strādāja latviešu avīzē) atnāks atpakaļ. Nākošo ko es atceros ir kad tēvs kā traks ar zirgu brauca uz jūrmalu. Nonākuši Liepājā braucām caur degošām ēkām uz ostu un tikām uz pēdējā tās dienas kuģa. Tur vēl bija divi citi kuģi pilni ar strādniekiem. Bija nakts un tumsība. Netālu no ostas pirmais kuģis uzskrēja mīnai un sāka grimt. Mūsu kuģa kapteinis izvilka cilvēkus no ūdens, kas bija vēl dzīvi. Mana māsa raudāja. Visiem bija bailes. Dažiem bija radi uz grimstoša kuģa. Vācijas ziemeļos mūs salādēja vilciena vagonos. Visiem bija jātup vai jāstāv kājās. Pa laikam izlaida laukā. Vienā skaistā dienā, kad bijām tuvu Pinamindei, mēs redzējām tik skaistu raķeti, kas uzgāja gaisā. Man tā bija skaista, bet cilvēki teica, ka tā ejot uz Angliju cilvēkus nogalināt. Drīz pēc tam nonācām Berlīnes tuvumā, kur mūs novietoja barakās. Visiem pieaugušiem bija jāiet strādāt. Es stipri saslimu, un tāpēc mammai atļāva mani uzskatīt. Vēlāk vēl piemetās ausu iekaisums. Mamma lasīja savas medicīnas grāmatas. Mamma runāja labi vāciski, viņa varēja izstāstīt vācu pārraugam, kurš tad viņai palīdzēja dabūt dažādas zāles. Vienu dienu trauksmes sirēnas sāka kaukt ka trakas. Māsa un tēvs aizgāja uz bumbu patvertni. Mani nevarēja vest ārā, un tā nu mamma salika spilvenus viss apkārt un ierāpās man blakus zemākā gultā. Visapkārt dzirdējām bumbu eksplozijas un zemes trīcēšanu. Dzirdēju arī mamma lūdzam Dievu un man bija briesmīgas bailes. Izlikās, ka tas ilga stundām. Tad uzreiz jutu aukstu gaisu, lielais troksnis bija apstājies. Mamma izlīda no mūsu paslēptuves un uz kaut ko skatījās ar lielām acīm. Viņa mani silti satina un paņēma klēpī. Mūsu barakai jumts vairs nebija un visapkārt visas ēkas bija sabrukušas. Tikai sagrauzti ķieģeļi. Mūsu baraka bija vienīgā kuŗai vēl bija sienas. Tālumā es varēju saredzēt vienu lielāku ēku, kas vel stāvēja. To postažu izdarīja amerikāņu uzlidojums. Tēvs ar māsu atskrēja no patvertnes. Tomēr mēs visi bijām sveiki un veseli. Man bija jānogriež visas skaistās lokas, jo manus matus nevarēja vairāk izķemmēt. Viena kundze gan brīdināja mammu, kad ar šķērēm griezti mati pēc tam nelokojās, bet citas iespējas nebija. Viņai bija taisnība, mani mati palika taisni un es izskatījos kā puika. Pēc uzlidojuma neviens no nometnes apsargiem nekur nebija. Vecāki nolēma braukt uz Naumburgu, kur mammas māsai un vīram bija mazs dzīvoklis. Es neatceros, kā mes tikām ārā no Berlīnes ar visām pakām, bet vecāki pārvarēja arī tās grūtības. Naumburgā sagaidījām Otrā pasaules kaŗa beigas. Laimīgā kārtā tur mūs savāca amerikāņi, un ar lielām Dodge kravas mašīnām aizveda uz Bavariju. Gaidot mēs bērni kopā spēlējamies un es dzirdēju, ka tuvumā esot „šokolādes“ cilvēks. Viņš bija tik tumšs, ka zobi vien spīdēja un viņš visu laiku smējās par mūsu lielām acīm. Tad viņš visiem iedeva šokolādi, bet es to nevarēju pieņemt jo apsolīju mammai, ka to nekad nedarīšu. Viņš pasmaidīja, it kā zinādams kāpēc, un aizgāja. Šie „šokolādes“ viri aizveda visus latviešus uz Eistadti, kur bija lielas kazarmas. Dzīvojām lielās istabās un katrai ģimenei bija tikai savas gultas un mazs stūrītis. Vakaros vīri sanāca kopā un pārsprieda par stāvokli Latvijā. Es pirmo reizi dzirdēja par Sibīriju un man bija tie aizvestie ļoti žēl. Māsa satika jaunu mīlestību, un drīz gribēja precēties. Es biju šausmīgi dusmīga uz to viru, kas gribēja manu māsu ņemt prom. Vecāki iemainīja cigaretes, lai dabūtu ēdamo priekš kāzām. Mamma taisīja puķes no redīsiem un burkāniem. Visiem gāja labi, tikai es biju ļoti bēdīga. Tanīs nākamās dienās ari mammu bieži atradu raudot. No vecākās māsas vēl nebija neviena ziņa. Mamma rakstīja visiem radiem un draugiem. Bēgļu organizācija mainījās uz UNRRA un mums bija jāpārceļas uz Weidenes DP nometni. Vismaz tagad katram bija pa istabai. Sāku latviešu skolas gaitas un klavieru stundas. Mamma daudz šuva drēbes cilvēkiem un nopelnīja mums drusku naudiņu. Man arī bija uzdevumi pa vasaru lasīt sēnes un ogas netālā mežiņa. Par ziemu, varējām braukt ar ragavām pa lielu kalnu. Ragavas bija paštaisītas no vecām kastēm. Māsai piedzima dvīņi. Uz dzemdībām viņai nabadzītei bija jāiet ar kājām uz pilsētu, kur bija slimnīca. Viss izgāja labi un visi bija laimīgi. Bet man tie brēkuļi sevišķi nepatika. Tomēr mani bieži noķēra, lai es viņus uzskatītu. Tad IRO vadība sāka izmeklēt un izmest no nometnēm tos, kas bija kaŗa laikā sadarbojušies ar vāciešiem. DP nometnes likvidēja un apvienoja veda dīpīšus, un ari mūs, apkārt uz citām nometnēm. Vienā nometnē tēvs dabūja darbu, un mums bija divas istabas kur dzīvot. Tā bija skaista vieta, bet tālu prom no pilsētas. To sauca par Vildflecken DP nometni, un varējām redzēt Čehoslovākijas robežu. Tad pēkšņi to nometni aiztaisīja ciet. Beidzot bijām visi atpakaļ Ambergā. Māsas ģimene negribēja vairāk gaidīt, un izceļoja uz Kanādu. Pa to laiku mamma bija atradusi manu vecāko māsu, kuŗa bija atpakaļ Latvijā. Krievi viņai iestāstīja kad visi aizbraukuši atpakaļ uz Latviju, un viņa noticēja un meklēja mūs. Nu viņu vairs ārā nelaida. Latviešu skola izbeidzās, jo skolotāji izceļoja. Vācu skola mani nepievilka, sevišķi tādēļ, ka manas vācu valodas pārvaldīšana bija maza. Un tad mūsu ģimene saņēma galvojumu uz Ameriku. Es biju loti sajūsmināta. Tēvs negribēja, mamma gribēja (māsa bija Kanādā). Beidzot abi piekrita manis dēļ. Kuģis bija mazs, vēlā rudenī viļņi bija augsti, un visi braucēji bija slimi. Mana mamma, viss dūšīgākā, strādāja virtuvē un nesa man citronus, ko ēdu kā ābolus. Viņa uz kuģa satika vel vienu ģimeni (Arvīdu un Valiju Rēvaldus), kas arī brauca uz Detroitu. Kad tikām Òujorkā, tur viss izskatījās šausmīgi netīrs. Labi ka braucām tālāk. Man neapstājās jūra zem kājām kādas trīs dienas. Lai gan zināju tikai pāris vārdus angliski, trimdas ceļš beidzot bija cauri, un mēs varējām sākt domāt par jaunu dzīvi. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
1800 x 1200 pixels, 145 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
