Istabas biedrenes.
Baltijas Universitātes Pinnebergā studentes un istabas biedrenes pie Aulas Magnas
ID numurs: |
4564 | |||||||||
Nosaukums: |
Istabas biedrenes. | |||||||||
Avots: |
Anita Janitēna (dz. Zīberga) | |||||||||
Vieta: |
Pinneberga (Pinneberg) | |||||||||
Zona: |
Angļu zona | |||||||||
Datums: |
1947. gadā. | |||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
Vīrietis priekšā – Artūrs Neboiss. No apakšas K. Krišjāne, Ruta Zommere, Aina Zīberga, Ausma Vilciņa un A. Vermane | |||||||||
Apraksts: |
||||||||||
Stāsts: |
Baltijas Universitātes Pinnebergā studentes un istabas biedrenes pie Aulas Magnas | |||||||||
Avota DP vēsture : |
Aina Janitēna (dz. Zīberga) atceras. Sākās 1925. gada 10. februārī raženā lauku sētā „Jaunmīlēnos”, Alojas pagastā, Vidzemē. Uzaugu kopā ar 4 gadus vecāku brāli – Arnoldu. Abi beidzām Mazsalacas valsts ģimnāziju (vidusskolu). Brāli iesauca Latviešu Leģionā un viņš krita 1944. gada 26. martā Volchovas kaujās. Padomju Savienības kaŗa tuvojoties tēvs pēkšņi izlemj glābt savu vienīgo meitu no bojā ejas un atstāj dzimtās mājas, līdzi ņemot manu 17 gadu veco māsīcu. Lielā steigā 1944. gada 23. septembrī tiek sajūgti divi zirgi, lai vezumos paņemtu kaut ko ceļam un iztikai, nedomādami, ka atstāj māju uz visiem laikiem. Pēc trīs dienu brauciena mēs sakām Rīgai ardievas un esam Kurzemē. Seko brauciens arvien tālāk un tālāk no iemīļotām mājām. Pārciešam visādas grūtības, pat uzlidojumus, bet tomēr nonākam Liepājā. Kurzemē braucot, vācieši mums atņēma labāko zirgu un iedeva mazu vecu ķēvīti, kuŗa katru reizi, kad bija uzlidojuma troksnis stāvēja un skatījās gaisā. Diez, vai nebija dabūta no cirka. 15. oktobrī kāpjam uz „vācu transporta kuģa „Lapland” un pēc bailēs pavadītas nakts un dienas esam Dancigas ostā. Seko bēgļu nometnes Pozenē un Parchimā, līdz ar tām izbaudījām blakšu viesmīlību un bēgļu dzīvi, kamēr 1945. gada sakumā nonākam Meklenburgas apgabala tuvu pie Boizenburgas pilsētiņas, bagātā tirgotāja muižā (varētu teikt, tikai pils trūka), kā ārzemnieku darba spēks. Nodarbinātas arī tika bēgļu ģimenes. Man laimējās dabūt istabas meitas godu Brauna mājā, laikam tāpēc, ka pratu mazliet vāciski. Tirgotājs Brauns tirgojās ar žāvētiem augļiem. Kaŗam beidzoties pilnās noliktavas tika uzlauztas un ārzemju strādniekiem bija ziedu laiki. Īsi pēc kaŗa beigām, vācu muižā apmetās amerikāņu karavīri. Dzīvoklī ienāca viens melnais karavīrs un sāka runāties ar mums. Es lauzījos savā mazā angļu valodas zināšanā un šis man nāca arvien tuvāk, es nobijos un izlavījos ārā par otras istabas logu un aizskrēju uz citu latviešu dzīvokli un palīdu zem gultas, jo domāju, ka viņš mani meklēs. Tad pienāca otrā bēgšana, prom no Mecklenburgas apgabala, kurš tika nodots Padomju Savienības zonai. Bija atkal ātri jātiek pāri Elbas upes kanālam pie Lauenburgas, lai nenonāktu komunistu rokās un Sibīrijā. Parcelšanās vietā bija liela drūzmēšanās un bailes – vai tiksim pāri. Tā kā es šo stāstu rakstu – tikām pāri. Tad mūs ievietoja latviešu Gestachtas DP nometnē, kur nodzīvojām līdz izceļošanai. Gestachtas DP nometne bija liela baraku nometne Elbas upes krastmalā. Vairāki tūkstoši latvieši. Tur sākās rosīga darbība visādās jomās – īsti kā maza Latvija. Dibinājās: baznīca, skolas, sports, visādi kursi, skauti, gaidas, utt. Nodibinoties pamatskolai, es sāku mācīt lasīšanu 1. klasē. Bijām pavisam trīs, es dabūju grupu, kur bērni jau pazina burtus. Man nebija nekādas zināšanas kā mācīt. Kad Hamburgā tika nodibināta Baltijas Universitāte, iestājos dabas zinātņu fakultāte un pārvācos Zoo Camp nometni. Universitātei pārceļoties uz Pinnebergu es sekoju un turpināju studijas. 1947. gada novembrī Baltijas Universitāte nodibinājām studenšu korporāciju „Spīdola”, kuŗas šodien turpina darbību un ir ļoti aktīvas Rīgā, Latvijā. Sākoties izceļošanai (manā ziņa arī bija vecāku nākotne) 1947. gada septembrī radās iespēja doties uz Angliju. Anglijā sāku mācīties žēlsirdīgo māsu mācības, slimnīcā Walfordā. Vecāki nevarēja tik uz Angliju, bet eventuāli izceļoja uz ASV. Bet kā jau dzīve ir, ne vienmēr notiek plānotais tā kā cilvēks domā, un tā arī mani plāni mainījās. 1949. gadā apprecējos ar Imanti Janitēnu, kuŗa radinieks izsauca mūs un brāli uz Kanādu. Atkal ceļš respektīvi okeāns bija zem kājām. Līdz ar to izkartojās vecāku nākotne – viņus dabūju pie sevis no ASV. Tikai atlika sākt ģimeni un uzaudzināt divas meitas un dēlu un priecāties par septiņiem mazbērniem. | |||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
754 x 503 pixels, 276 KB | |||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||
