Laikraksta lapaspuse.
Lapaspuse, no pēckara žurnāla, „Ilustrētais Vārds”, numurs 28, 1948. gada aprīlī. Rādīta ir Haunštetenes daiļamatnieku darbnīca ar darbiniekiem. Apakšēja bildē, kreisā pusē ir mans tēvs, Alfrēds Neimanis. Jau vairāki Haunštetenē taisīja intarsiju, kuŗu viņš arī nometnē iemācījās. Drīz viņam ļoti labi iznāca intarsijas šķīvji, tos arī gatavoja lietuviešiem. Pamati lietuviešu šķīvjiem bija tādi paši kaā latviešiem, bet viņiem vienmēr ielika bildē lietuviešu krustu. Lietuvieši sūtīja intarsijs šķīvjus radiem uz Ameriku, un Alfredam samaksāja ar kafiju, kakao, cigaretēm un šokolādi. Tā tēvs varēja iegādāties vienu mārciņu sviestu par paciņu cigarešu. Kad tēvam trūka bildes pamati intarsijas darbam, viņš sazinājās ar mākslinieku Ansi Bērziņu, kuŗu viņš pazina no Latvijas laikiem. Tēvs ar vilcienu aizbrauca uz DP nometni kur Ansis Bērziņš dzīvoja. Tur abi sēdēja pie galda, Ansis Bērziņš zīmēja bildes un Alfrēds viņam par bildēm samaksāja ar cigaretēm. Izbraukšanā uz Ameriku, tēvs paņēma līdz viņa darba rīkus un smago dzelzs presi, ari daudz dažādus finiera gabalus. Viņš sevišķi augsti vērtēja Karēlijas berza finieri, un to ļoti taupīgi lietoja. Tā viņš varēja arī Amerikā savu intarsijas darbu turpināt.
ID numurs: |
4757 | |||
Nosaukums: |
Laikraksta lapaspuse. | |||
Avots: |
Dagnija Neimane | |||
Vieta: |
Augsburga (Augsburg) | |||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||
Datums: |
1949. aprīlī. | |||
Cilvēki fotogrâfija: |
||||
Apraksts: |
||||
Stāsts: |
Lapaspuse, no pēckara žurnāla, „Ilustrētais Vārds”, numurs 28, 1948. gada aprīlī. Rādīta ir Haunštetenes daiļamatnieku darbnīca ar darbiniekiem. Apakšēja bildē, kreisā pusē ir mans tēvs, Alfrēds Neimanis. Jau vairāki Haunštetenē taisīja intarsiju, kuŗu viņš arī nometnē iemācījās. Drīz viņam ļoti labi iznāca intarsijas šķīvji, tos arī gatavoja lietuviešiem. Pamati lietuviešu šķīvjiem bija tādi paši kaā latviešiem, bet viņiem vienmēr ielika bildē lietuviešu krustu. Lietuvieši sūtīja intarsijs šķīvjus radiem uz Ameriku, un Alfredam samaksāja ar kafiju, kakao, cigaretēm un šokolādi. Tā tēvs varēja iegādāties vienu mārciņu sviestu par paciņu cigarešu. Kad tēvam trūka bildes pamati intarsijas darbam, viņš sazinājās ar mākslinieku Ansi Bērziņu, kuŗu viņš pazina no Latvijas laikiem. Tēvs ar vilcienu aizbrauca uz DP nometni kur Ansis Bērziņš dzīvoja. Tur abi sēdēja pie galda, Ansis Bērziņš zīmēja bildes un Alfrēds viņam par bildēm samaksāja ar cigaretēm. Izbraukšanā uz Ameriku, tēvs paņēma līdz viņa darba rīkus un smago dzelzs presi, ari daudz dažādus finiera gabalus. Viņš sevišķi augsti vērtēja Karēlijas berza finieri, un to ļoti taupīgi lietoja. Tā viņš varēja arī Amerikā savu intarsijas darbu turpināt. | |||
Avota DP vēsture : |
1944. gadā, mans tēvs, Alfrēds Neimanis bija Džūkstes pastmeistars. Krievi vel deportēja latviešus uz Sibīriju. Tēvs stāvēja pie loga, redzēja ka krievu smagā mašīna saņem cilvēkus un ved prom. Mana māte, Lidija, pazina pagasta sekretāri, kurai bija nākamie deportācijas saraksti. Lidija par to viņai pajautāja. Sekretāre teica, ka ne šodien, bet pēc pāris dienām tad mums būs ari jābrauc, jo mes bijām vienā no nākamiem sarakstiem. Tad vācieši uzbruka, krieviem nebija laika vairāk saņemt cilvēkus uz prom vešanu, un tādā ziņā mēs palikām. Kamēr vācieši bija Džūkstē, mums krievi nevarēja deportēt, bet tad atkal nāca laiks, kad krievi varēja iebrukt. Neviens nezināja, ko nākotne nesīs. Māte Lidija ar meitām, Marutu, (4) un Dagniju (2 ½) aizbrauca pie radiem Dobeles rajonā. Tēvam bija jāpaliek Džūkstē darbā. Mēs visi cerējām, ka situācija ir tikai pagaidu stāvoklis, un ka drīz varēs atkal atgriezties mājās. Bet kad bija jāmūk, mēs ar māti un radiem devāmies uz Liepāju. Tēvs varēja mūs pavadīt līdz Kuldīgai, 22. septembrī, tad bija jāatgriežas Džūkstē, izbeigt darbu. Māte ar radiem un bērniem varēja izbraukt no Liepājas ar kuģi Peter Wessel, kurš pirms kaŗa bija Norvēģu jūŗas pārveduma dienesta, bet okupācijas laikā, vācieši to paņēma kā kaŗa transportu. Tā mēs 10. oktobrī nonācām Gotenhafenā. Beidzot tēvs dabūja atļauju no vācu pārvaldes pasta darbu likvidēt, un devās uz Tukumu nodot pasta naudu un zīmogu Tukuma pastam. Tad viņš sāka bēgļu gaitas, 26. oktobrī ar kuģi Rodenbek, ieradās Dancigā un meklēja ģimeni par bēgļu nometnēm. Beidzot mēs atkal visi satikāmies 25. novembri, Podsedica, Čehijā, kurai toreiz bija vācu valdība. Mūsu grupiņa bēga no vienas nometnes uz otru, un 1945. gada augusta, beidzot atradāmies Amerikāņu zonā, Ambergā. No turienes, mēs pēc īsa laika pārcēlāmies uz Lauingenu. Tur mes dzīvojām līdz Lauingenas nometnes likvidēšanai (1945. gada oktobrī līdz 1946. gada novembrim). Tad mūs pārveda uz Haunštettenes nometni Augsburgā. Haunštettenē mēs dzīvojām līdz izbraukšanai uz Ameriku, 4. maijā, 1950. gada, ar Amerikāņu kara transportu kuģi, General C. C. Ballou. | |||
Fotogrâfiju autors: |
||||
Fotogrāfiju izmērs: |
308 x 420 pixels, 119 KB | |||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||
Līdzīgas bildes |
|
|||
