Tautas deju grupa.
Vircburgas Centrālās DP nometnes tautas deju grupa uzstājoties citā DP nometnē.
ID numurs: |
4853 | |||||||||||
Nosaukums: |
Tautas deju grupa. | |||||||||||
Avots: |
Dzidra Ziedone | |||||||||||
Vieta: |
Vircburga (Würzburg) | |||||||||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||||||||
Datums: |
1946. gadā. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
2. Dzidra Lietuviete un 7. grupas vadītāja Elvīra Dzelme. | |||||||||||
Apraksts: |
||||||||||||
Stāsts: |
Vircburgas Centrālās DP nometnes tautas deju grupa uzstājoties citā DP nometnē. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Dzidras Ziedonis dz. Lietuvietis, atminas no bēgļu gaitām, sākot ar 1944. gadu Mūsu ģimene dzīvoja Gulbenē, tēvs, Arturs, māte, Emma Lietuvietis, es Dzidra un brāli Ivaru. Tēvs dienēja septītā Siguldas kājnieku pulkā, māte bija skolotāja Gulbenes pamatskolā. Es mācījos Cesvaines ģimnāzijā, brālis, septiņus gadus jaunāks, Gulbenes pamatskolā. Vācu armijai atkāpjoties, tēvu un brālēnu, piespiedu kārtā, iesauca vācu armijā. Frontei tuvojoties, mūsu ģimene, kopā ar brālēna ģimeni, ar diviem pajūgiem, gotiņu, kā arī vecmāmiņa, sēdēja droškā, ilksis piesietas pie onkuļa pajūga, atstājām mūsu mājas 4. augustā, 1944. gadā, braucām tikām līdz Kurzemei pie radiem, domājām tur nogaidīt kādas nedēļas. Bet vienu rītu radio ziņoja, ka sauszemes ceļš uz Vāciju ir nogriezts, tālāk netikām. Bija jau vēls rudens, vācu armija arī atkāpās, manai mātei bija apstiprinājums, ka tēvs ir vācu armijā, Vācijā, un tā mēs tikām uz kuģa, kas veda vācu karavīrus un bēgļus līdz Gotenhafenai. Tur visus bēgļus novietoja vienā skolā, un sākās “atutošana,” kas atkārtojās nākošās sešas nometnēs, līdz beidzot mūs aizveda ar vilcienu uz mazu pilsētiņu Muenchbergu, Bavārijā. Tur mūs izvietoja darbos dziju fabrikā, citus uz laukiem. Lielāko tiesu šo laiku pavadījām patvertnes, jo uzlidojumi nāca pāri ļoti bieži. Kara beigas sagaidījām Muenchberga, bijām laimīgi, ka atradāmies amerikāņu zonā, lai gan tikai 16 km, no krievu zonas. Amerikāņu Sarkanais Krusts sāka vest visus bēgļus uz dažādām nometnēm. Mēs nonācām Vircburgā, vispirms Ziemeļu nometnē, kur bija dažādu tautību bēgļi. Tad, mūs, latviešus, pārveda uz Centrālo nometni. Par tēva un brālēna likteņiem nezinājām vairākus mēnešus, beidzot caur Sarkano Krustu, uzzinājām, ka viņi bija gūsta Beļģijā. Pēc vairākiem mēnešiem viņi tika atbrīvoti un pievienojās ģimenēm. Es pabeidzu vidusskolu, tad 1946. gada apprecējos ar Valentīnu Ziedoni. Viņš bija invalids, zaudējis labo roku pie Berlīnes, no tanka šrapneļa sprādziena. Vircburgā mums piedzima meita Violeta un dēls Alvis. Pēdējo gadu Vācijā mūsu ģimeni pārcēla uz Traunšteinas DP nometni, tuvu Zalzburgas robežai. Tur arī sākām izceļošanas procesu ar kuģi “General Blatchford.” Tā 1950. gada 5. septembrī, iebraucām Òujorkas ostā, kuģis noenkurojas tieši pie Brīvības Statujas. Tā nu beidzot bijām sasnieguši citu zemi, nezinot, ko nākotne nesīs. No rīta mūs sagaidīja Sarkanais Krusts, iedeva dokumentus, kafiju un maizītēs, ari $16.00 ceļa naudu vilcienam uz Sunburry, Pensilvānijā. Braucām ar diviem vilcieniem, gala punktā mūsu ģimenei pretīm bija mūsu radi, ar kuriem uzsākām savas bēgļu gaitas no Gulbenes. Mūs aizveda uz Mt. Pleasant Mills, mazu miestiņu, kur farmā dzīvoja mūsu galvotājs. Bet pa šo laiku, kamēr mes tikām farmā, saimnieks bija bankrotējis, bet apžēlojies par mums, un galvojumu atstājis spēkā. Nu bija jāmeklē cits darbs, mans vīrs domāja, ka jātiek uz lielāku pilsētu. Mans vīrs, stāvot uz lielceļa, un “balsojot,” ka vēlas tikt uz pilsētiņu Lankasteru, tur arī tika, tur dzīvoja pazīstams latvietis Arvēds Lauris, kas mums ar mācītāja palīdzību izgādāja vīram darbu un mums mazu dzīvoklīti. 1951. gada janvārī mums piedzima trešais bērns, meita Ingrida. Tā pamazām strādājot, tikām pie pirmās mājas un mašīnas. Bērni visi ir ar universitātes izglītību. Vīrs mira 1997. gadā. Pati esmu pensijā, priecājos par saviem astoņiem mazbērniem un septiņiem mazmazbērniem, lai gan uz 2010. gada jaungadu nāks pasaule vel viens mazmazbērns. Tas nu ir manas dzīves apraksts. Mana vienīga paliekošā bagātība ir un būs mani bērni un mazmazbērni, par ko esmu pateicīga Dievam. Dzidra Ziedonis | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
888 x 600 pixels, 307 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
