Nometnes ugunsdzēsēji.
Paši nometnes iedzīvotāji bija iemācīti kā ugunsdzēsēji un bija atbildīgi par ugunsdrošību Altgarges DP nometnē.
“Es Alt Gargē pievienojos nometnes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Trīs reizes nedēļā izbraucām manevros. Izstūmām savus kaujas ratus no garāžas un drāzām pa nometnes ielām uz iedomāto ugunsgrēka vietu. Mūsu stumjamie ratiņi bija uz diviem riteņiem, uz kuriem atradās motora pumpis un šļūtenes. Galvā – plastmasas ķiveres. Vienīgais profesionālis bija motorpumpja mašīnists. Mūs, ugunsdzēsējus, vienoja un uzturēja možus vienīgi antipātijas pret brandmajoru. Iedomātā ugunsgrēka vietā pieslēdzāmies ūdens hidrantam, izvilkām šļūtenes, tika iedarbināts motors un sākām spricēt. Pēc tam šļūtenes bija jāizžāvē, jāsaritina un… nu jūs jau varat iedomāties paši. Pa visu nometnes laiku nekas nenodega un, ja būtu kas nodedzis, tad tas droši vien būtu bijis ugunsdzēsēju depo. Mūsu pienākums bija mazgāt ar šļūteni mazās mājiņas un likvidēt kanalizācijas sastrēgumus. Vienīgo izklaidēšanos sagādāja brandmajors, kad viņš gāja pārbaudīt izmazgātās tualetes. Kā šis pagājās līdz koridora vidum, hidranta krānu līdz galam vaļā un voila! Viņa bļāvieni krita uz kurlām ausīm. Brandmajors no akcijas iznāca tīrāks nekā mazmājiņas. Bet tas notika tikai vienreiz. Viņš pēc tam kļuva ļoti uzmanīgs. Dievs lai mielo viņa pelēko dvēseli! Kāpēc viņš mums nepatika? Kas to vairs var atcerēties.” U. Siliņš, Jauna Gaita, JG260:33-35, pavasaris 2010.
“Es Alt Gargē pievienojos nometnes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Trīs reizes nedēļā izbraucām manevros. Izstūmām savus kaujas ratus no garāžas un drāzām pa nometnes ielām uz iedomāto ugunsgrēka vietu. Mūsu stumjamie ratiņi bija uz diviem riteņiem, uz kuriem atradās motora pumpis un šļūtenes. Galvā – plastmasas ķiveres. Vienīgais profesionālis bija motorpumpja mašīnists. Mūs, ugunsdzēsējus, vienoja un uzturēja možus vienīgi antipātijas pret brandmajoru. Iedomātā ugunsgrēka vietā pieslēdzāmies ūdens hidrantam, izvilkām šļūtenes, tika iedarbināts motors un sākām spricēt. Pēc tam šļūtenes bija jāizžāvē, jāsaritina un… nu jūs jau varat iedomāties paši. Pa visu nometnes laiku nekas nenodega un, ja būtu kas nodedzis, tad tas droši vien būtu bijis ugunsdzēsēju depo. Mūsu pienākums bija mazgāt ar šļūteni mazās mājiņas un likvidēt kanalizācijas sastrēgumus. Vienīgo izklaidēšanos sagādāja brandmajors, kad viņš gāja pārbaudīt izmazgātās tualetes. Kā šis pagājās līdz koridora vidum, hidranta krānu līdz galam vaļā un voila! Viņa bļāvieni krita uz kurlām ausīm. Brandmajors no akcijas iznāca tīrāks nekā mazmājiņas. Bet tas notika tikai vienreiz. Viņš pēc tam kļuva ļoti uzmanīgs. Dievs lai mielo viņa pelēko dvēseli! Kāpēc viņš mums nepatika? Kas to vairs var atcerēties.” U. Siliņš, Jauna Gaita, JG260:33-35, pavasaris 2010.
ID numurs: |
4928 | |||||||||||
Nosaukums: |
Nometnes ugunsdzēsēji. | |||||||||||
Avots: |
Uldis Siliņš | |||||||||||
Vieta: |
Altgarge (Alt-Garge bei Bleckende) | |||||||||||
Zona: |
Angļu zona | |||||||||||
Datums: |
1945. gadā. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
Pumpi velk Imants Griķis un Antons ?. Gaišajā mētelī ir Gurijs Voznesenskis. | |||||||||||
Apraksts: |
||||||||||||
Stāsts: |
Paši nometnes iedzīvotāji bija iemācīti kā ugunsdzēsēji un bija atbildīgi par ugunsdrošību Altgarges DP nometnē. “Es Alt Gargē pievienojos nometnes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Trīs reizes nedēļā izbraucām manevros. Izstūmām savus kaujas ratus no garāžas un drāzām pa nometnes ielām uz iedomāto ugunsgrēka vietu. Mūsu stumjamie ratiņi bija uz diviem riteņiem, uz kuriem atradās motora pumpis un šļūtenes. Galvā – plastmasas ķiveres. Vienīgais profesionālis bija motorpumpja mašīnists. Mūs, ugunsdzēsējus, vienoja un uzturēja možus vienīgi antipātijas pret brandmajoru. Iedomātā ugunsgrēka vietā pieslēdzāmies ūdens hidrantam, izvilkām šļūtenes, tika iedarbināts motors un sākām spricēt. Pēc tam šļūtenes bija jāizžāvē, jāsaritina un… nu jūs jau varat iedomāties paši. Pa visu nometnes laiku nekas nenodega un, ja būtu kas nodedzis, tad tas droši vien būtu bijis ugunsdzēsēju depo. Mūsu pienākums bija mazgāt ar šļūteni mazās mājiņas un likvidēt kanalizācijas sastrēgumus. Vienīgo izklaidēšanos sagādāja brandmajors, kad viņš gāja pārbaudīt izmazgātās tualetes. Kā šis pagājās līdz koridora vidum, hidranta krānu līdz galam vaļā un voila! Viņa bļāvieni krita uz kurlām ausīm. Brandmajors no akcijas iznāca tīrāks nekā mazmājiņas. Bet tas notika tikai vienreiz. Viņš pēc tam kļuva ļoti uzmanīgs. Dievs lai mielo viņa pelēko dvēseli! Kāpēc viņš mums nepatika? Kas to vairs var atcerēties.” U. Siliņš, Jauna Gaita, JG260:33-35, pavasaris 2010. |
|||||||||||
Avota DP vēsture : |
Uldis Siliņš, dzimis 1930,g. 26 janvārī, Rīgā, aktieris, drāmaturgs, kultūrvēsturnieks, žurnālists, TZO virsnieks, sācis bēgļa gaitas 1944.g, krievu frontei tuvojoties Carnikavai. Pēc pāris mēnešu uzturēšanos Gudeniekos, kopā ar ģimeni devies uz Liepāju un no turienes ar kuģi uz Dancigu, tālāk uz Gotenhafenu, Parchimu un Voosmeru Pomerānijā. Kara beigās racis tranšejas Štetinas piefrontē. Pēc kaŗa beigām dzīvojis Alt-Garges, pēc tam un Dedelstorfas nometnē, kur beidzis ģimnāziju un izceļojis uz Austrāliju. Ģimenē – tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš, zvejnieks, grāmatvedis, aizsargu nodaļas priekšnieks un sabiedrisks darbinieks; māte- Elza Vilhelmīne Siliņa- skolotāja, mātes māsa Milda Deķe- pārdevēja, viņas meita Maruta Deķe- 6 g. , mātes māte Anna Paegle- audēja, mājsaimniece. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
1105 x 743 pixels, 107 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
