„Latvieši ir dziedātāju tauta, un mēs, altgargieši, neesam nekāds izņēmums. Arī mums ir savs jauktais koris, Ernesta Brusubārdas vadībā. Viņš tai laikā jau bija 66 gadus vecs un bija labi pazīstams mūziķu un mūzikas cienītāju aprindās. Pārējie viņu zināja galvenokārt tāpēc, ka dziedonis Mariss Vētra viņu bija par sliktu recenziju Jaunākās Ziņās publiski iepļaukājis. Brusubārdam bija maza spridzīga kundze, vārdā Erna, kas stāvēja pirmajā rindā un bija Alt-Garges kora soliste, un Brusubārdu troņmantnieks bija Ernests I. Es kundzi satiku pēc gadiem Amerikā. Viņa tad jau slimoja ar acīmredzamu atmiņas trūkumu. Mans vārds ir Uldis Siliņš, – teicu pie sasveicināšanās. – Jūs toreiz bijāt tik maziņš, tik maziņš... – Man toreiz bija jau metrs astoņdesmit. – Maziņš, maziņš... Nu kad maziņš, tad maziņš. Brusubārdas ģinti jāsauc par unikālu muzikālu vienību. Ernestam I ir dēls Ernests II, kuram savukārt ir dēls – jūs uzminējāt – Ernests III, kuram dēls saucas Ernests IV (nē, es nejokojos!) un spēlē otro vijoli Milvoku [Milwaukee, Wisconsin] jauniešu simfoniskā orķestrī. Viņa māsas Sonora, Arlanna, Daniela arī ir vijolnieces, tāpat arī brālis Kristiāns. Jaunākais brālis Viktors ir čellists.” U. Siliņš, Jauna Gaita, JG260:33-35, pavasaris 2010.