„Un 42. gads, tas man bija viens no tiem gadiem, kad es izbraucu no Latvijas. Aizbraucu uz Vāciju tā saucamajā "arbaitsdinst" – darba dienestā. Tur es dabūju pirmo reizi iepazīties ar vācu jauniešiem, ar vācu tautas dzīvi, ar karu - jo Vācija tika bombardēta. Un tas jau bija diezgan daudz tādu pārdzīvojumu, kādus es te nebūtu varējis pārdzīvot...Lāpsta pār plecu un četras stundas jānostrādā un četras stundas ir mācības. Lekcijas par Vāciju un par Vācijas vēsturi, par karu, kā ir sācies, par Hitleru, kā viņš ir nācis pie varas. Visu to mums mācīja. Vācu valodā. Mēs bijām... tajā nometnē, kur es biju, tur mēs bijām 300 latviešu un 300 vāciešu. Vienā istabiņā mēs gulējām 12 cilvēku - 6 vācieši, 6 latvieši, ja. Mācības bij... disciplīna bij. stingra, bet ne muļķīga. ...Piemēram, ja viens no istabiņas nodarīja kaut ko, nu, nelabu. Viņam ielika kartfeļus mizot. Ïoti nepatīkams darbs. Ja gultiņas nebija uztaisītas diviem, tad izjauca visiem un desmit minūšu laikā bij. visiem jāuztaisa. Bet pēc tam neiznāca kautiņš, nesita tiem pa muti, kuri nebija uztaisījuši. Tikai piedraudēja - nu, ja tu vēl, draudziņ, tā izdarīsi, tad gan tu dabūsi. Tā. lūk tas man ir palicis atmiņā no vācu jauniešiem, no vācu tautas, ka viņi bij. pret mums ļoti pretimnākoši.”

Vīrieša H. C. (1922. - 1997.) stāstījums par darba dienestu Vācijā, dienestu leģionā, gūstu un atgriešanos Latvijā. www.historia.lv/publikacija...jas/narativ/za_mutv/hc.htm