Skolas dārza laukumā
Šeit es esmu skolas dārzā, Altetingē, ar mammu un tanti Valu. Valentīna agrāk bija zobārste Daugavpilī.
ID numurs: |
5158 | |||||||||||
Nosaukums: |
Skolas dārza laukumā | |||||||||||
Avots: |
Ludmila Stīvriņa | |||||||||||
Vieta: |
Altetinga (Altöting) | |||||||||||
Zona: |
Nezinu zonu | |||||||||||
Datums: |
Lidija un Ludmila Stīvriņi, Valentīna Visockis, tēva māsa. | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
||||||||||||
Apraksts: |
||||||||||||
Stāsts: |
Šeit es esmu skolas dārzā, Altetingē, ar mammu un tanti Valu. Valentīna agrāk bija zobārste Daugavpilī. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Man bija 5 ½ gadi kad mēs atstājām Latviju. Pus stundas laikā mani vecāki sapakoja koferus un mēs atstājām visu citu un nekad vairs neatgriezāmies. Mums pat nebija iespēja paziņot mūsu radiem. Daži kuri bēga apraka savus dārgumus un atslēgas dārzā, domādami, ka pēc kara viņi varēs atkal atgriezties, bet tā tas neiznāca. Mēs izbraucām no Liepājas ar kuģi 1944. gada novembrī un nonācām Dancigā. Tā ziema bija ļoti auksta, un tur kur mēs apmetamies, Šverinā, daudz bēgļi ļoti tuvu viens otram dzīvoja, un mēs visi slimojām. Mēs ēdām ļoti atšķaidītu kāļu un zirgu gaļas zupu. Mamma par zirga gaļu bija ļoti uztraukusies. Tēvam bija jārok grāvjus vāciešiem, un viņš no aukstuma un bada ļoti saslima. Pavasarī lasot skābenes, es redzēju, ka viena lidmašīna tika nošauta un nokrita tuvumā, man bija ļoti lielas bailes. Mūsu pirmā DP nometne bija, 1945. gadā bija Švarcenbeka, Hamburgas tuvumā. Šeit man ir palikusi ļoti mīļa atmiņa. Skaistā saulainā vasarā es skraidīju pa zāli un puķēm pļavā, palīdzēdama tēvam ķert sienāžus zvejošanai. Es nevarēju zināt, ka tikai mēnesi vēlāk, tā gada augustā, tēvam bija jāmirst. Pagājušā ziema bija pa visam sabojājusi viņa veselību. Mammai gan bija ļoti grūti panest viņas dzīves biedra zudumu. Es iesāku skolu mūsu nākamā nometnē, Altetingā. Mēs dzīvojām Neietingā, vienā skaistā vecā viesnīcā. Katrai ģimenei bija pa istabiņai. Mēs dabūjām pārtiku no IRO, un ari varējām audzēt saknes, kā ari tabaku, dārziņā. Mums kā bērniem dzīve DP nometnē gāja labi, bija draugi, mēs kopā spēlējamies, gājām uz skolu un ari peldēties. Bet pieaugušiem, kuri visu bija zaudējuši, bija bēdas, un viņi domāja par nākotni un par atgriešanos dzimtenē. Neietingā mamma iepazinās ar Pēteri Vansovicu, kurš vēlāk pēc vairākiem gadiem, kad mamma un es pārvācamies Amerikā, palika par manu otro tēvu. Bet es biju ļoti greizsirdīga, un teicu mammai, ka es iešu pie tēva kapa sūdzēties par viņu. Pēteris mēģināja mani pievilkt, bet es gan spēlēju princesi. Vienreiz, kad mēs trīs gājām staigāt, es redzēju brīnumskaistu īrisu purvā augot. Es teicu Pēterim, ja viņš man to īrisu noplūks, tad es būšu viņa draudzene. Tā Pēteris brida purvā ar visām kurpēm un garām biksēm un izkāpa ārā pavisam slapjš, bet īrisa viņam bija rokā. No tā laika es biju viņā draudzene, un nekad vairs neniķojos. Pienāca laiks, 1948. gadā, ka mammu un mani sūtīja uz citu DP nometni, un Pēteri vel uz citu. Tā mēs viņu vairs līdz 1956. gadam neredzējām. Pēteris nokļuva Anglijā un mamma, kad viņa saņēma Amerikāņu pavalstniecību, aizbrauca uz Angliju viņu apprecēt, un tad viņš ari varēja braukt uz Ameriku. Nākamā nometne mums bija Dinkelsbīl DP nometne, un pēc tam Nirnbergas DP nometne Valka. Mamma bija ļoti laba šuvēja un adītāja un gatavoja mūsu drēbes. Kad mēs saņēmām vecas kleitas, mamma tās izārdīja un uzšuva no tām ļoti skaistas jaunas drēbes. Tā ari bija ar adītām jakām. Tās tika izārdītas un jaunas gatavotas. Mēs dzīvojām barakās kuras stāvēja uz koka kājām. Mūsu istabas grīdā bija durvis kuras varēja attaisīt un kur mēs zem grīdas turējām pārtiku. Vienu dienu es izcepu mammai kotletes, un tās noliku zem grīdas vēsumā. Kā es varēju zināt, ka kaķi tur tiks un tās visas apēdīs? 1950. gadā mēs tikām sūtīti uz nākamo nometni, Memingenu. Pamazām DP nometnes bēgļi tika izsūtīti uz citām valstīm. Mammai bija bailes ka mēs tiksim sūtīti uz Austrāliju, uz kurieni vairākas sievietes bez vīra nokļuva. Tajos laikos Austrālijā bija sieviešu trūkums. Mamma domāja, ka Austrālija ir tik tālu, un ka no turienes, mēs nekad netiktu atpakaļ uz Latviju. Bet iznāca, ka mēs izbraucām uz Ameriku ar kuģi Gen. Sturgis, un ieradāmies Ellis salā 24. oktobrī, 1950. gadā, pēc tam apmetamies Vienas pilsētā, Virdžīnijā. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
603 x 441 pixels, 61 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
