Ainava
Bilde ir no brauciena vai nu uz, vai no Kaseles. Kaselē dzīvojām no tā laika, kad atstājām Vīsbādeni līdz 1947.gada 18. augustam. Nometne bija ārpus pilsētas, Mattenbergā, un dzīve bija mierīgāka, nekā Vīsbadenē. Mēs dzīvojām mazos mājas dzīvokļos. Protams arī citas ģimenes dzīvoja tajā pašā dzīvoklī. Trīs istabas, trīs ģimenes ar kopīgu virtuvi, kur es gulēju, un arī viss cits bija kopīgs. Skola bija dēļu barakās, kur ziemas laikā bija diezgan auksti. Katrā klasē bija krāsns, un ja sēdēja klases aizmugurē, bija jāvelk mētelis. Nometnē nebija daudz iedzīvotāju. Cik atceros, klasēs bija augstākais seši vai septiņi skolēni. Biju laimīgs, ka tur arī bija daži bijušie draugi, bet sadraudzējos arī ar jauniem draugiem. Tur bija skaistas vietas, kā piemēram Herkula pils, kas bija kalnā un pārredzēja pilsētu.Viens no trakākiem notikumiem bija, ka mana māte saslima un pavadīja dažus mēnešus slimnīcā. Otrā nelaime bija, ka mans draugs Geralds Tenisons emigrēja uz Austrāliju. Austrālija bija viena no pirmām valstīm, kura ielaida Otrā pasaules kara bēgļus.
ID numurs: |
518 | |
Nosaukums: |
Ainava | |
Avots: |
Genis Zelčs | |
Vieta: |
Kasele (Kassel) | |
Zona: |
Amerikāņu zona | |
Datums: |
1946 | |
Cilvēki fotogrâfija: |
||
Apraksts: |
Skats uz ciematu no kalna. Koks priekšplānā. | |
Stāsts: |
Bilde ir no brauciena vai nu uz, vai no Kaseles. Kaselē dzīvojām no tā laika, kad atstājām Vīsbādeni līdz 1947.gada 18. augustam. Nometne bija ārpus pilsētas, Mattenbergā, un dzīve bija mierīgāka, nekā Vīsbadenē. Mēs dzīvojām mazos mājas dzīvokļos. Protams arī citas ģimenes dzīvoja tajā pašā dzīvoklī. Trīs istabas, trīs ģimenes ar kopīgu virtuvi, kur es gulēju, un arī viss cits bija kopīgs. Skola bija dēļu barakās, kur ziemas laikā bija diezgan auksti. Katrā klasē bija krāsns, un ja sēdēja klases aizmugurē, bija jāvelk mētelis. Nometnē nebija daudz iedzīvotāju. Cik atceros, klasēs bija augstākais seši vai septiņi skolēni. Biju laimīgs, ka tur arī bija daži bijušie draugi, bet sadraudzējos arī ar jauniem draugiem. Tur bija skaistas vietas, kā piemēram Herkula pils, kas bija kalnā un pārredzēja pilsētu.Viens no trakākiem notikumiem bija, ka mana māte saslima un pavadīja dažus mēnešus slimnīcā. Otrā nelaime bija, ka mans draugs Geralds Tenisons emigrēja uz Austrāliju. Austrālija bija viena no pirmām valstīm, kura ielaida Otrā pasaules kara bēgļus. | |
Avota DP vēsture : |
1944 gadā komunisti sāka uzvarēt vācu armiju un mūsu lauksaimiecībā vācieši ievācās karot. Mums bija jāatstāj mājas drošības dēļ. Salikām ratos ko varējām un paņēmām govi, lai man būtu piens, un 21.7.1944 braucām pie radiem tālāk no Krievijas robežas, kas pie mums bija tikai 16 kilometru attālumā. Pēc kādām dienām tur, vecāki nosprieda, ka mans tēvs nevar palikt zem komunistiem, jo viņu kā pirmo vestu uz Sibīriju. Iespējams arī, ka mans vecākais brālis Âdolfs, kurš bija SS vienībā, atkāpsies ar vāciešiem un tā, bēgot, mēs visi atkal būtu kopā. Un tā mēs atkāpāmies tālāk un tālāk. Kad sākām dzirdēt šauteņu trokšņus, atkal braucām tālāk, kamēr nedzirdējām artilērijas troksni. Mēs gulējām zem zvaigznēm, vai arī, ja bija slikts laiks, prasījām kādam saimniekam, vai mēs nevarētu palikt pa nakti, vai ilgāk kādā šķūnī. Cēsīs mans vidējais brālis Jānis arī bija iesaukts armijā. Un tā nekādā gadījumā mēs nevarējām palikt zem krievu varas. Beidzot tikām Rīgā, pavadījām dažas dienas un mēģinājām tikt uz kuģa, lai brauktu uz Vāciju. Govi mēs atdevām kādiem rīdziniekiem, bet neviens negribēja mūsu divus zirgus. Tēvs nevarēja tos atstāt uz ielas un mēs braucām tālāk līdz Ventspilij. Beigās vairs nebija zemes, par kuru atkāpties un tā mēs ar kuģi 4.11.1944 braucām uz Dancigu, kas tagad ir pazīstama kā Gdansk, kur tikām divās dienās. Pēc dažām nedēļām tur, mūs paņēma kāds vācu pulkvedis, kas bija dzimis un audzis Latvijā, lai mēs strādātu viņa fabrikā. Es biju 13 gadus vecs un strādāju fabrikā, kas bija Nikolajā, Polijā. Bet krievi mums bija aiz muguras. No Nikolajas mes izbraucām ar pulkvedi pašā ziemas vidū ar ragavām 26.1.1945. Sonnenbergā, Vācijā, mēs tikām 20.2.1945. Bet mums par nelaimi, lai arī Amerikas armija to ieguva, pēc dažām nedēļām viņi to atdeva krieviem. Mēs atkal pakojāmies un devāmies uz Vīsbādeni. Vīsbādenes nometnē no 1945.g. augusta līdz 2.11.1946. Kaselē bijām no 3.11.1946 līdz 18.8.1947. Manheimā dzīvojām no 19.8.1947 kādās vācu barakās, kas bija Reinas krastā. No Manheimas baraku nometnes mūs aizveda uz vienu nometni - nezinu kur un kā to sauca - bet tā bija kļūda. Tur dzīvoja cittautieši un pēc dažām dienām mūs veda atpakaļ uz Manheimu, tikai uz citu nometni. Manheimu atstājām 17.1.1949. Švābu Gmindē no 17.1.1949 līdz 14.12.1949. Dillingenē es no 14.12.1949 līdz 6.1.1950, mani vecāki palika ilgāk. Es Štutgartē no 6.7.1950 līdz 20.8.1951. Ludwigsburgā no 20.8.1951. | |
Fotogrâfiju autors: |
Genis Zelčs | |
Fotogrāfiju izmērs: |
657 x 392 pixels, 73 KB | |
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |
Līdzīgas bildes |
||