Uz balkona mana māte ar tēvu. Var redzēt sāpes viņu sejās par dzimtenes un dēlu pazušanu. Māte reti smaidīja. Varbūt, kad bija ar kādu paziņu vai radu. Kā sauca ielu, kurā dzīvojām, neatceros.
Kad Otrais pasaules karš beidzās, daudzi kara gūstekņi atradās tādās kā koncentrācijas nometnēs. Ja viņi nebija kara noziedznieki, tos laida ārā, ja ģimenes tos pieprasīja, vai arī, ja viņi varēja pierādīt ka viņiem ir ģimene, pie kuras braukt. Tā kā cittautiešu gūstekņiem nebija ģimeņu, tos turēja noslēgtās nometnēs. Vismaz tā mums stāstīja un liekas, ka tas tā bija.
Mans vecākais brālis Âdolfs pirms kara beigām bija apprecējies. Iepriekš viņš arī bija desertējis, un tā mēs domājām, ka viņš neatkāpās tālāk par Baltinavu, kur mēs dzīvojām Molanu mājās. Pirms mēs atstājām to rajonu, pienāca ziņas, ka viņš ir bijis mājās, jo mūsu kalpi tur bija palikuši un mums to paziņoja. Protams, viņi nedzīvoja tajā mājā, jo likās, ka tur būs lielas kaujas, un tā mēs nedomājām, ka viņš būs atkāpies ar vāciešiem.
Nometnēs sāka klīst baumas par to, ka tas kareivis ir tur un tas ir tur. Tā mums kāds latvietis stāstīja, ka viņa paziņa citā nometnē esot dzirdējis, ka kādā zināmā gūstekņu vietā esot Jānis Zelčs, manas mātes un tēva dēls. Lai arī tas bija neticami, bet mātes sirds to nelika mierā un viens latvietis no Vīsbādenes pieteicās, ka viņš tur aizbraukšot un dabūšot zināt. Tā kā maniem vecākiem nebija vācu valodas, tas bija labākais veids, kā nomierināt mātes sirdi. Protams, tam vajadzēja ceļanaudu, un arī atlīdzību par pakalpojumu. Nebija brīnums, ka tas nebija mans brālis. Vēlāk atkal kāds bija dzirdējis, ka citā vietā esot Zelčs un viņš gribējis zināt, vai viņa ģimene esot Vācijā. Atkal iznāca tā, kā jau aprakstīju.
Tad vēl bija trešā reize, un tas viss notika viena gada laikā. Ja būtu vēl tādas baumas, mēs neko nevarētu darīt, jo visa nauda, kura bija ar lielu taupību iekrāta, aizgāja. Mēs vēlāk dabūjām zināt, ka nekādas tādas ziņas neesot bijušas, tikai tautieši, kuri varbūt arī Latvijā bija šmaucēji, esot to darījuši naudas dēļ. Viņi lauza mātes sirdi, lai viņiem būtu ko smēķēt un vēl ko dabūt (es būtu teicis dabūt prostitūtas, bet tās tajā laikā bija lētas un tiem nebija tādas domas).
Pēc dažiem gadiem māte nebija mierīga, jo gribēja zināt, vai viņas dēli ir dzīvi vai ne. Beidzot rakstījām uz mājām, bet ļoti uzmanīgi jo negribējām viņiem nekādi skādēt. Paldies Dievam, pēc dažiem mēnešiem atnāca vēstule no vecākā brāļa Âdolfa, ka abi brāļi esot mājās un viss esot labi. Laiku pa laikam mēs sarakstījāmies ar viņiem un viņi nekad neteica, ka būtu kāda vaina. Dzīvē vienmēr ir visādas grūtības, bet viņiem vienmēr bija labi.
Drīz pēc mūsu pūlēm uzzināt, kur ir Jānis, visus gūstekņus atlaida un ārzemniekus ievietoja nometnēs kopā ar citiem bēgļiem. Protams, māte gribēja zināt, vai viņš neesot kādā nometnē, bet pēc vēstules māte nomierinājās. Viņa bija skumīga visu laiku par dzimtenes un bērnu zaudešanu.