Nekāra upes ieleja
Skats no Nekāra (Neckar) upes, kura tek cauri Heidelbergai.
Daži skauti un draugi tur braucām no Manheimas pētīt dabu un meklēt kaut ko savādāku. Tur apkārt bija kalni un tajos mēs staigājām gandrīz katru brīvo svētdienu. Sestdienās mēs dabūjām maizītes un kaut ko dzeramu no virtuves un svētdienās agri no rīta devāmies uz vilciena staciju un braucām uz Heidelbergu. Nebija ilgs brauciens, bet nokļūšana kājām tur, kur mēs gribējām tikt, aizņēma lielāku laiku, nekā braukšana.
Mēs braukājām pa apkārtni tikai svētdienās, jo sestdienās pus dienu bija skola. Pēc tam bija skauti un vajadzēja izklaidēties, lai izbēgtu no visām problēmām. Mums naudas nebija, bet rādot skautu pasi mūs laida vilcienos pa brīvu, bet ja ne, mums bija kādi feniņi, ar ko samaksāt par ceļu. Protams, visi skauti un skolas biedri tika aicināti mums braukt līdzi, bet parasti mēs tikai kādi četri vai pieci, un kādreiz tikai trīs braucām, kur vien varējām, ne tikai uz Heidelbergu.
Daži skauti un draugi tur braucām no Manheimas pētīt dabu un meklēt kaut ko savādāku. Tur apkārt bija kalni un tajos mēs staigājām gandrīz katru brīvo svētdienu. Sestdienās mēs dabūjām maizītes un kaut ko dzeramu no virtuves un svētdienās agri no rīta devāmies uz vilciena staciju un braucām uz Heidelbergu. Nebija ilgs brauciens, bet nokļūšana kājām tur, kur mēs gribējām tikt, aizņēma lielāku laiku, nekā braukšana.
Mēs braukājām pa apkārtni tikai svētdienās, jo sestdienās pus dienu bija skola. Pēc tam bija skauti un vajadzēja izklaidēties, lai izbēgtu no visām problēmām. Mums naudas nebija, bet rādot skautu pasi mūs laida vilcienos pa brīvu, bet ja ne, mums bija kādi feniņi, ar ko samaksāt par ceļu. Protams, visi skauti un skolas biedri tika aicināti mums braukt līdzi, bet parasti mēs tikai kādi četri vai pieci, un kādreiz tikai trīs braucām, kur vien varējām, ne tikai uz Heidelbergu.
ID numurs: |
531 | |||||
Nosaukums: |
Nekāra upes ieleja | |||||
Avots: |
Genis Zelčs | |||||
Vieta: |
Manheima (Mannheim) | |||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||
Datums: |
1948.gada vasara | |||||
Cilvēki fotogrâfija: |
||||||
Apraksts: |
Ainava ar upes ieleju. | |||||
Stāsts: |
Skats no Nekāra (Neckar) upes, kura tek cauri Heidelbergai. Daži skauti un draugi tur braucām no Manheimas pētīt dabu un meklēt kaut ko savādāku. Tur apkārt bija kalni un tajos mēs staigājām gandrīz katru brīvo svētdienu. Sestdienās mēs dabūjām maizītes un kaut ko dzeramu no virtuves un svētdienās agri no rīta devāmies uz vilciena staciju un braucām uz Heidelbergu. Nebija ilgs brauciens, bet nokļūšana kājām tur, kur mēs gribējām tikt, aizņēma lielāku laiku, nekā braukšana. Mēs braukājām pa apkārtni tikai svētdienās, jo sestdienās pus dienu bija skola. Pēc tam bija skauti un vajadzēja izklaidēties, lai izbēgtu no visām problēmām. Mums naudas nebija, bet rādot skautu pasi mūs laida vilcienos pa brīvu, bet ja ne, mums bija kādi feniņi, ar ko samaksāt par ceļu. Protams, visi skauti un skolas biedri tika aicināti mums braukt līdzi, bet parasti mēs tikai kādi četri vai pieci, un kādreiz tikai trīs braucām, kur vien varējām, ne tikai uz Heidelbergu. |
|||||
Avota DP vēsture : |
1944. gadā komunisti sāka uzvarēt vācu armiju un mūsu lauksaimiecībā “Molani” Baltinavas pagastā vācieši ievācās karot. Mums bija jāatstāj mājas drošības dēļ. Salikām ratos ko varējām un paņēmām govi, lai man būtu piens, un 21.7.1944 braucām pie radiem tālāk no Krievijas robežas, kas pie mums bija tikai 16 kilometru attālumā. Pēc kādām dienām tur, vecāki nosprieda, ka mans tēvs nevar palikt zem komunistiem, jo viņu kā pirmo vestu uz Sibīriju. Iespējams arī, ka mans vecākais brālis Âdolfs, kurš bija SS vienībā, atkāpsies ar vāciešiem un tā, bēgot, mēs visi atkal būtu kopā. Un tā mēs atkāpāmies tālāk un tālāk. Kad sākām dzirdēt šauteņu trokšņus, atkal braucām tālāk, kamēr nedzirdējām artilērijas troksni. Mēs gulējām zem zvaigznēm, vai arī, ja bija slikts laiks, prasījām kādam saimniekam, vai mēs nevarētu palikt pa nakti, vai ilgāk kādā šķūnī. Cēsīs mans vidējais brālis Jānis arī bija iesaukts armijā. Un tā nekādā gadījumā mēs nevarējām palikt zem krievu varas. Beidzot tikām Rīgā, pavadījām dažas dienas un mēģinājām tikt uz kuģa, lai brauktu uz Vāciju. Govi mēs atdevām kādiem rīdziniekiem, bet neviens negribēja mūsu divus zirgus. Tēvs nevarēja tos atstāt uz ielas un mēs braucām tālāk līdz Ventspilij. Beigās vairs nebija zemes, par kuru atkāpties un tā mēs ar kuģi 4.11.1944 braucām uz Dancigu, kas tagad ir pazīstama kā Gdansk, kur tikām divās dienās. Pēc dažām nedēļām tur, mūs paņēma kāds vācu pulkvedis, kas bija dzimis un audzis Latvijā, lai mēs strādātu viņa fabrikā. Es biju 13 gadus vecs un strādāju fabrikā, kas bija Nikolajā, Polijā. Bet krievi mums bija aiz muguras. No Nikolajas mes izbraucām ar pulkvedi pašā ziemas vidū ar ragavām 26.1.1945. Sonnenbergā, Vācijā, mēs tikām 20.2.1945. Bet mums par nelaimi, lai arī Amerikas armija to ieguva, pēc dažām nedēļām viņi to atdeva krieviem. Mēs atkal pakojāmies un devāmies uz Vīsbādeni. Vīsbādenes nometnē no 1945.g. augusta līdz 2.11.1946. Kaselē bijām no 3.11.1946 līdz 18.8.1947. Manheimā dzīvojām no 19.8.1947 kādās vācu barakās, kas bija Reinas krastā. No Manheimas baraku nometnes mūs aizveda uz vienu nometni - nezinu kur un kā to sauca - bet tā bija kļūda. Tur dzīvoja cittautieši un pēc dažām dienām mūs veda atpakaļ uz Manheimu, tikai uz citu nometni. Manheimu atstājām 17.1.1949. Švābu Gmindē no 17.1.1949 līdz 14.12.1949. Dillingenē es no 14.12.1949 līdz 6.1.1950, mani vecāki palika ilgāk. Es Štutgartē no 6.7.1950 līdz 20.8.1951. Ludwigsburgā no 20.8.1951. | |||||
Fotogrâfiju autors: |
Genis Zelčs | |||||
Fotogrāfiju izmērs: |
743 x 454 pixels, 66 KB | |||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||
