Zelči
Atpūta upes malā. Mans tēvs ir labā uzvalkā, kurš piederēja man, jo es tagad varēju nopirkt daudzas lietas. Zelča kundze ir tā paziņa, kura mūs lūdza braukt uz Dillingeni. Viņas ar meitu nebija ar mums rados.
ID numurs: |
749 | |||||
Nosaukums: |
Zelči | |||||
Avots: |
Genis Zelčs | |||||
Vieta: |
Dillingene (Dillingen) | |||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||
Datums: |
1950. gada vasara | |||||
Cilvēki fotogrâfija: |
Bildē visi ir Zelči, bet ne visi bija radi. No kreisās puses Vincents Zelčs, Zofija Zelčs, Zelča kundze un priekšā Vera Zelčs, Zelčas kundzes meita. | |||||
Apraksts: |
Vīrietis, divas sievietes un divas meitenes stāv ārā, vasarā. | |||||
Stāsts: |
Atpūta upes malā. Mans tēvs ir labā uzvalkā, kurš piederēja man, jo es tagad varēju nopirkt daudzas lietas. Zelča kundze ir tā paziņa, kura mūs lūdza braukt uz Dillingeni. Viņas ar meitu nebija ar mums rados. |
|||||
Avota DP vēsture : |
1944. gadā komunisti sāka uzvarēt vācu armiju un mūsu lauksaimiecībā “Molani” Baltinavas pagastā vācieši ievācās karot. Mums bija jāatstāj mājas drošības dēļ. Salikām ratos ko varējām un paņēmām govi, lai man būtu piens, un 21.7.1944 braucām pie radiem tālāk no Krievijas robežas, kas pie mums bija tikai 16 kilometru attālumā. Pēc kādām dienām tur, vecāki nosprieda, ka mans tēvs nevar palikt zem komunistiem, jo viņu kā pirmo vestu uz Sibīriju. Iespējams arī, ka mans vecākais brālis Âdolfs, kurš bija SS vienībā, atkāpsies ar vāciešiem un tā, bēgot, mēs visi atkal būtu kopā. Un tā mēs atkāpāmies tālāk un tālāk. Kad sākām dzirdēt šauteņu trokšņus, atkal braucām tālāk, kamēr nedzirdējām artilērijas troksni. Mēs gulējām zem zvaigznēm, vai arī, ja bija slikts laiks, prasījām kādam saimniekam, vai mēs nevarētu palikt pa nakti, vai ilgāk kādā šķūnī. Cēsīs mans vidējais brālis Jānis arī bija iesaukts armijā. Un tā nekādā gadījumā mēs nevarējām palikt zem krievu varas. Beidzot tikām Rīgā, pavadījām dažas dienas un mēģinājām tikt uz kuģa, lai brauktu uz Vāciju. Govi mēs atdevām kādiem rīdziniekiem, bet neviens negribēja mūsu divus zirgus. Tēvs nevarēja tos atstāt uz ielas un mēs braucām tālāk līdz Ventspilij. Beigās vairs nebija zemes, par kuru atkāpties un tā mēs ar kuģi 4.11.1944 braucām uz Dancigu, kas tagad ir pazīstama kā Gdansk, kur tikām divās dienās. Pēc dažām nedēļām tur, mūs paņēma kāds vācu pulkvedis, kas bija dzimis un audzis Latvijā, lai mēs strādātu viņa fabrikā. Es biju 13 gadus vecs un strādāju fabrikā, kas bija Nikolajā, Polijā. Bet krievi mums bija aiz muguras. No Nikolajas mes izbraucām ar pulkvedi pašā ziemas vidū ar ragavām 26.1.1945. Sonnenbergā, Vācijā, mēs tikām 20.2.1945. Bet mums par nelaimi, lai arī Amerikas armija to ieguva, pēc dažām nedēļām viņi to atdeva krieviem. Mēs atkal pakojāmies un devāmies uz Vīsbādeni. Vīsbādenes nometnē no 1945.g. augusta līdz 2.11.1946. Kaselē bijām no 3.11.1946 līdz 18.8.1947. Manheimā dzīvojām no 19.8.1947 kādās vācu barakās, kas bija Reinas krastā. No Manheimas baraku nometnes mūs aizveda uz vienu nometni - nezinu kur un kā to sauca - bet tā bija kļūda. Tur dzīvoja cittautieši un pēc dažām dienām mūs veda atpakaļ uz Manheimu, tikai uz citu nometni. Manheimu atstājām 17.1.1949. Švābu Gmindē no 17.1.1949 līdz 14.12.1949. Dillingenē es no 14.12.1949 līdz 6.1.1950, mani vecāki palika ilgāk. Es Štutgartē no 6.7.1950 līdz 20.8.1951. Ludvigsburgā no 20.8.1951. | |||||
Fotogrâfiju autors: |
Genis Zelčs | |||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 497 pixels, 118 KB | |||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||
