Tā kā bijām 10 cilvēki, mums bieži laimējās nometnēs dabūt kādu istabu sev vien un nedzīvot kopā ar svešiem. Kaut mēs citi šai fotogrāfijā smaidam, liekas ka vectēvs vienīgais nojauta, ka drīz šķiramies uz mūžu. Vecmāti man , Ingam un vecākiem vēl izdevās satikt pirms viņas nāves. Bēgļu izvietošanas laiks pēc kara beigām bija lielas neziņas un juku laiks. Kad sapratām, ka kara izpostītā Vācijā palikšana nebūs, daudzi centās izceļot uz “tuvām” zemēm lai nebūtu tik tālu jābrauc atpakaļ mājās. Cerējām turēties kopā ar radiem – mammas divām māsām un vecvecākiem. Ramiņi agri aizbrauca uz Kanādu, jo Fredis bija mežsargs. Viņi izsauca mūs un vecvecākus. Dzelzgalvji pieņēma kādas amerikāņu ģimenes sponsoru piedāvājumu. Uz Kanādu pieņēma vecvecākus, bet mēs netikām, jo pie veselības pārbaudes kāds bija samainīis rentgena uzņēmumus un ārsti teica, ka papam ir slimas plaušas. Lai paliktu ilgāk kopā ar vecvecākiem, pieteicāmies uz Austrāliju. Tur pārbaudē papam plaušas bija veselas, bet Kanādas ierēdņiem tas bija vienalga. Tā iznāca, ka manas māsīcas un brālēni ir izkaisīti pa pasauli.