Pegnicas un Baireitas skauti
Pegnicas un Baireitas skauti kopējā izbraukumā.
ID numurs: |
926 | |||||||||||
Nosaukums: |
Pegnicas un Baireitas skauti | |||||||||||
Avots: |
Laimonis Krūmiņš | |||||||||||
Vieta: |
Pegnica (Pegnitz) | |||||||||||
Zona: |
Amerikāņu zona | |||||||||||
Datums: |
1946. gada 31. maijs | |||||||||||
Cilvēki fotogrâfija: |
||||||||||||
Apraksts: |
Skautu grupas fotogrāfija. | |||||||||||
Stāsts: |
Pegnicas un Baireitas skauti kopējā izbraukumā. | |||||||||||
Avota DP vēsture : |
Manas atmiņas par Pegnicas latviešu bēgļu nometni (Latvian D.P. Camp Pegnitz) Amerikāņu zonā. Pegnica (Pegnitz) ir maza pilsētiņa ziemeļ-austrumu Bavārijā, starp Nirnbergu (Nuernberg) un Baireitu (Bayreuth). Nometne atradas pilsētiņas nomalē. Dzīvojām koka barakās, kas bija celtas 2. pasaules kara laikā, un tur bija darba nometne stradniekiem no Polijas, kas bija nodarbinati vietejā dzelzs raktuvē. Karam beidzoties, poļi aizbrauca atpakaļ uz Poliju. (Vilmāra Strautiņa piezime: man šķiet, ka nav skaidri zināms, kur viņi tika nosūtīti). 1945. gada jūnijā nometnē sāka pulcēties latvieši, un līdz nometnes slēgšanai 1948 .g. jūnijā, tur dzīvoja apmēram 300 latvieši. Nometnes latviešu komandants bija Virziņš, bet UNRRAs pārraugs bija francūzis. Nometnē darbojās pamatskola ar apmēram 35 skolniekiem. Skolas direktors bija Miķelis Grants. No skolotājiem atceros Gemutu, Ģībieti, Rītiņu, Zvejnieci, Osi un mācītāju Laiviņu. Ģimnāzijas vecuma jaunieši brauca uz tuvējo Hersbrukas nometni, jo tur bija pilnklasīga ģimnāzija. Nedēļu viņi pavadīja internātā, nedēļas nogales atgriezās Pegnicā. Aktīvi darbojās sporta kopa, koris un arī vietejā nometnes policija. Nometnē piekopa voleju un basketbolu, bet vienmēr kāds spēlēja galda tenisu. Ïoti izcēlās braļi Opmaņi, viņiem vienmēr bija līdzi ping-ponga lāpstiņas. (Vilmārs Strautiņš: arī Harijs Lūsis bija liels galda tenisa spēlētājs). Bija arī skautu vienība - 110. Dikļu, ko vadīja Jānis Blankers. Nometnē nebija pietiekoši daudz meiteņu, lai veidotu gaidu pulciņu. Kaut gan atradāmies ļoti tālu no Baltijas jūras, uzņēmīgi cilvēki nometnē noorganizēja zivju pārstrādes kombinātu. Caur aplinkus ceļiem no Angļu zonas tika ievestas mucas ar sālītām siļķēm. Siļķes vispirms atsālīja svaigā udenī, un pēc tam žāvēja. Þāvētas siļķes bija ļoti iecienītas tuvējās latviešu nometnēs Hersbrukā un Baireitā. No šīm nometnēm regulāri brauca siļķu uzpircēji, kas tad viņas atkal pārdeva savās nometnēs. Cik atceros, tad arī ar vietējiem vācu zemniekiem bija nodibināta sviesta un paniņu tirdzniecība. Nometnē bieži bija pārdošanā sviests un paniņas, kas bija deficīta preces. Pegnicas nometni slēdza 1948 .gada jūnijā, un daļa no nometniekiem tika parcelti uz Baireitu. Neatceros, kur pārcēla pārējos. 1992. gadā, kad biju Vācijā, apmeklēju arī Pegnicu. Bijušās nometnes vietā tagad ir uzbūvēta moderna Opel automašīnu pārdotava, un nekas neatgādina, ka tur kādreiz būtu bijusi latviešu bēgļu nometne. | |||||||||||
Fotogrâfiju autors: |
||||||||||||
Fotogrāfiju izmērs: |
750 x 484 pixels, 50 KB | |||||||||||
Other photos from the donor: |
Donora bildes | |||||||||||
Līdzīgas bildes |
|
|||||||||||
